Koblenca, Reinzeme, Prūsijas Karaliste, Vācijas Impērija, 1936. gada 6. oktobris

▪───Gott mit uns und wir mit ihm!───▪

Uzvara Pasaules karā:

Pēc Vācijas panākumiem Ķeizara kaujā (Vācijas pavasara ofensīva no 1918. gada 21. marta līdz 1918. gada 18. jūlijam) britu, franču un beļģu spēki uzsāka pretuzbrukumu, kas vēsturē pazīstams kā Sabiedroto lielā Rietumu ofensīva (1918. gada 18. jūlijs–1918. gada 4. septembris). Lai gan ofensīva guva nelielus panākumus Pikardijā un Amjēnā, tā galu galā nespēja dot graujošu triecienu, jo nespēja izmantot vācu izvirzījumu šajā sektorā, cieta smagus zaudējumus un gandrīz izraisīja dumpi franču spēkos. Franču morālei sagraujoties, Sabiedroto virspavēlniecība uzskatīja ofensīvas atsākšanu par neiespējamu, un uzmanība tika pievērsta angļu-beļģu ofensīvai Flandrijā.

Pēc smagiem cilvēku zaudējumiem Austrālijas Imperiālo spēku rindās izdevies izlauzties cauri, britu spēki iegāja Hazebrūkā, taču tiem aizvien neizdevās panākt turpmāku izrāvienu, jo viņi nespēja pārņemt kontroli pār tuvumā esošajiem pakalniem. Vācijas pretuzbrukuma draudu dēļ tas lika evakuēt reģionā novārgušos angļu-beļģu spēkus. Pārlieku izstieptiem un nespējīgiem papildināt spēkus, jo osmaņu uzvara pār britu atbalstīto Centrokaspijas diktatūru Baku un īslaicīgā neveiksme Osmaņu Palestīnā Megido kaujas laikā bija radījušas sarežģījumus, šķita, ka Flandrijas armiju liktenis ir izlemts. Tomēr notikumi Vācijas iekšzemē un Austrumu frontē dotu Antantei īslaicīgu atelpu.

Megido kauja un militārā situācija Kaukāzā 1918. gada oktobrī

Vācijas galēji kreiso spēku (komunistu un sociālistu) organizētie Septemberunruhen jeb Septemberaufstände (Vācijas septembra sacelšanās) sākās kā masu demonstrācijas pret kara centieniem, pieprasot nekavējoties noslēgt mieru un izbeigt karu. Demonstrācijas bieži pārauga nemieros, un valdība to apspiešanai izvietoja policijas un militārās vienības. Tas saasināja spriedzi, jo nemiernieki sadūrās ar drošības spēkiem, un situācija sasniedza kritisko punktu demonstrācijas laikā Tilzītē, kur tika pasludināta strādnieku un kareivju padome, iegrūžot visu kustību atklātā sacelšanās gultnē.

Drīz visā valstī lielākajās pilsētās sākās sacelšanās, un nozīmīgākie nemieru centri bija Brēmene, Braunšveiga, Hamburga un, pats galvenais, pati Berlīne. Tur spartakisti un revolucionārie pilnvarotie (divas no lielākajām kustības grupām līdzās Internacionālajiem sociālistiem) mēģināja ielauzties reihstāgā. Tam sekojošās ielu sadursmes ar žandarmēriju iedvesmoja revolucionārus ieņemt valsts ēkas Braunšveigā un aplenkt pilsētas pili. Sacelšanās panākumi Braunšveigā savukārt pamudināja revolucionārus pasludināt sociālistisku republiku Brēmenē, un tas kļuva par lūzuma punktu valdošajai koalīcijai, izraisot kanclera Georgines fon Hertlingas atkāpšanos un progresīvi noskaņotā bezpartejiskā diplomāta Ulrikes fon Brokdorfas-Rancavas iecelšanu amatā. Viņa sadarbībā ar SPD, FVP, NLP un Zentrum ieviesa ierobežotas progresīvas reformas. OHL (Oberste Heeresleitung jeb Augstākā armijas vadība) pieļāva šīs reformas vienīgi apmaiņā pret lielāku militāro klātbūtni, lielāku iecietību pret labējiem paramilitāriem grupējumiem, piemēram, Freikorps (un galu galā to legalizāciju), kā arī lielāku kontroli pār civilo valdību.

Iekšējā situācija Vācijā kopā ar boļševiku kara draudiem oktobra sākumā neļāva OHL atsākt pavasara ofensīvu. Tas pamudināja vāciešus 1918. gada novembrī ieviest neierobežotu zemūdeņu karu, lai uzturētu spiedienu uz sabiedrotajiem un radītu iespaidu par kontroli un nepārtrauktiem panākumiem frontē. Šajā frontes sastinguma laikā britu spēki tika evakuēti no Saloniku frontes pēc graujošas sakāves Bulgārijas armijas rokās, un pēc Megido kaujas pilnībā atsaukti no Palestīnas, lai palīdzētu garnizonēt arvien nestabilāko Ēģiptes protektorātu un, vēl svarīgāk, pastiprinātu Antantes pozīcijas Rietumu frontē. Tomēr, Britu salās pieaugot grūtībām, Īrijā gadiem gruzdošā spriedze uzliesmoja Īrijas Neatkarības karā (1919. gada 21. janvāris–1921. gada 10. novembris), vēl vairāk noslogojot britu rezerves un liekot novirzīt pienākošos papildspēkus sacelšanās apspiešanai.

Dojrānas kauja

Līdz 1919. gada martam Vācija bija pietiekami atguvusies no Septemberunruhen, lai uzsāktu pēdējo ofensīvu Rietumu frontē. Uzskatot, ka Antante ir uz pēdējiem spēkiem, OHL piespieda austriešus uzsākt pēdējo ofensīvu Alpu frontē, šoreiz virzoties caur Trentu, nevis Piavi. Ofensīva sākās 1919. gada 11. martā, un turpmākie izrāvieni ļāva austriešiem 10. aprīlī ieņemt Venēciju, ielenkot itāļus. Taču, būdami pārāk izstiepti un ofensīvas novārdzināti, austrieši nespēja pilnībā iznīcināt Itālijas armiju, un frontes līnija apstājās.

Alpu fronte pirms 1919. gada Austrijas ofensīvas

Austrijas ofensīvai Alpu frontē pārsteidzot Antanti nesagatavotu, Vācija 1919. gada 16. martā uzsāka savu Große Vaterländische Offensive, cerot izmantot Austrijas ofensīvas radīto satricinājumu, lai panāktu ātru izrāvienu. Tā kā artilērijas krājumi bija ierobežoti, Vācija koncentrēja savus spēkus Kompjeņas sektorā, uzbrūkot abās Oāzas pusēs. Neraugoties uz franču gatavošanos ofensīvai, pretestība izrādījās neefektīva, jo franču morāle bija sabrukusi, un vācieši virzījās uz priekšu bez pretestības. Viņus uz laiku apturēja reorganizētie franču spēki Terēnas upes ielejas–Kreijas–Mēo līnijā, jo vācu rindās valdīja disciplīnas trūkums.

Šī īslaicīgā apstāšanās ļāva frančiem uzsākt pretuzbrukumu Klermonā, kura priekšgalā pēdējā izmisīgā mēģinājumā apturēt vācu virzību devās masveida bruņutehnikas kolonnas. Franču uzbrukums vāciešus pārsteidza nesagatavotus, un viņi bija spiesti atkāpties, tomēr atteikšanās no franču spēku puses virzīties tālāk ienaidnieka teritorijā iedragāja ofensīvas panākumus. Kad vācu ofensīva tika apturēta, Antantes spēki atkal mēģināja pārbaudīt vācu apņēmību Trešajā Sommas kaujā, tomēr zemā morāle abās pusēs liedza panākt īstu izrāvienu, radot smagus zaudējumus abām pusēm, ko vēl vairāk saasināja amerikāņu gripas (vēsturiskajā realitātē — Spānijas gripas) ierašanās. Miera streikiem Francijā sasniedzot kulmināciju, Sabiedroto virspavēlniecība maijā mēģināja pēdējo kopīgo ofensīvu. Sākotnēji tā guva panākumus, taču galu galā apstājās, kad franču kājnieki atteicās atbalstīt bruņutehnikas vienību virzību. Flandrijā ofensīvai neklājās labāk, jo Britu Sadraudzības kontingenti sacēlās, pieaugot zaudējumiem un valdot nožēlojamiem apstākļiem.

Tā kā frontē piegādes saruka streiku dēļ dzimtenē un izlūkošanas ziņojumi liecināja, ka vācieši vairs nemēģinās uzbrukt, Sabiedroto virspavēlniecība sapulcināja armiju atliekas pēdējai ofensīvai Senmijelā, cerot mainīt morāles situāciju, izcīnot uzvaru Verdenas sektorā. Neraugoties uz laikapstākļiem un piegāžu trūkumu, ofensīva tika sākta 1919. gada 6. jūlijā. Šī operācija nenesa nekādu izrāvienu, un pēdējie franču krājumi tika izlietoti, maksājot daudzu cilvēku dzīvības. Pēc trim dienām ziņas no frontes izraisīja pilnīgu Francijas kara mašīnas sabrukumu, kad tika izsludināts vispārējs streiks, ko papildināja dumpis frontē.

Frontes līnijai paralizējoties un tās armijai nonākot slazdā, Itālija pirmā meklēja sarunu ceļā panāktu mieru ar Centrālajām lielvalstīm, 1919. gada 5. augustā izstājoties no kara un atbrīvojot Vācijas spēkus Alpu frontē. Redzot, kā viss beigsies, pārējā Antante atjaunoja diplomātiskos sakarus ar Spānijas starpniecību un 1919. gada 12. augustā Šantijī pilī (40 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Parīzes), netālu no vācu līnijām, parakstīja pamieru ar vāciešiem.

Miera sarunas Parīzes miera konferencē Versaļas pils Spoguļu zālē sākās 1919. gada 2. septembrī (Sedanas dienā vāciešiem) un noslēdzās 6. novembrī. Lai noteiktu Balkānu (Vārtholcas līgums, 1919. gada 4. oktobris), Kaukāza (Kaukāza konference, 1919. gada 10. novembris) un Tuvo Austrumu nākotni (Jeruzalemes vienošanās, 1920. gada 10. aprīlis), notika vairākas apakškonferences.

Pasaules valdnieki:

Pēc Versaļas līguma parakstīšanas Francijas valdība pilnībā sabruka, kad tika pasludināta sindikālistiskā Francijas Revolucionārā komūna. Sākās pilsoņu karš (1919. gada 9. novembris–1920. gada 7. jūnijs), un Francijas valdība ātri zaudēja teritoriju revolucionāriem. Parlaments un virspavēlniecība bija spiesti bēgt uz Alžīru ģenerāļa Philippa Pétain vadībā, kur izveidoja trimdas valdību. Vācijas iejaukšanos pilsoņu karā izraisīja Augšsavojas krīze, ko bija izraisījis komūnas kaujinieku iebrukums reģionā. Lai novērstu Vācijas militāru iejaukšanos, komūnas amatpersonas tikās ar Vācijas pārstāvjiem Mecas cietoksnī, kur tika noslēgts jauns līgums. Saskaņā ar to Francijai bija atkārtoti jāapliecina apņemšanās ievērot Versaļas līguma noteikumus, demilitarizēt savu robežu un iznīcināt nocietinājumus, kas savulaik bija daļa no Mažino līnijas, kā arī atzīt Vācijas suverenitāti un hegemoniju pār jaunizveidoto Mitteleuropa sistēmu. Apmaiņā Vācija apsolīja vairs nekad neiejaukties Francijas iekšējās lietās un atzina Francijas Komūnu par vienīgo likumīgo Francijas valsti.

1921. gada 6. oktobrī Vācijas, Lielbritānijas, Japānas, Amerikas, Krievijas un Ķīnas delegāti tikās, lai parakstītu Otro Ķīnas konsorciju, faktiski atkārtoti ieviešot Pirmā Ķīnas konsorcija noteikumus, vienlaikus nosakot pasākumus Ķīnas finanšu sistēmas atjaunošanai. Šo sistēmu bija monopolizējušas ārvalstu investīcijas, kas bija novedušas valdību līdz sabrukumam. Līgums arī ļāva atjaunot diplomātiskās attiecības starp Vāciju, Japānu un jaunizveidoto Krievijas Republiku. Tā rezultātā 1921. gada 13. oktobrī tika parakstīts Krievijas un Vācijas nolīgums par Vācijas austrumu robežu, kurā Krievija atzina teritoriālos zaudējumus un nosacījumus, ko tai uzspieda 1918. gada Brestļitovskas papildlīgums.

Visbeidzot, 1921. gada 6. novembrī Cjindao vienošanās oficiāli izbeidza kara stāvokli starp Vācijas Impēriju un Japānas Impēriju, de iure galīgi noslēdzot Pasaules karu. Tā paredzēja atgriešanos pie status quo ante bellum un noveda pie Japānas armijas un flotes izvešanas no Cjindao un Vācijas Klusā okeāna salām, neraugoties uz plašajiem protestiem Japānā. Līgums arī atzina Vācijas suverenitāti pār Franču Indoķīnu.

Pēc 1924. gada sindikālistiskās Britu revolūcijas Britu Impērija sabruka. Kanāda uzņēma britu trimdas valdību, Īrija panāca savas neatkarības atzīšanu, Britu Indija tika sadalīta vairākās neatkarīgās valstīs, bet Austrālija un Jaunzēlande izveidoja Austrālijas Konfederāciju. Tikmēr britu un franču kolonijas Karību jūras reģionā un Dienvidamerikā izveidoja Rietumindijas federāciju, lai gan tās joprojām atzīst Kanādā esošo britu monarhiju kā neatkarīgu valsti. Āfrikā Vācija sagrāba britu kolonijas un iekļāva tās tagad par Mittelafrika dēvētajā teritorijā, izņemot Dienvidāfriku, kas palika neatkarīga un spēja okupēt Bečuanalendas protektorātu, Basutolendu un Svazilendu.

Pax Germanica?

Kopš tā laika Vācija (izņemot Ziemeļu ekspedīciju) ir miermīlīgi valdījusi pār savu impēriju un noteikusi pasaules notikumu gaitu, netraucēti baudot savu „vietu saulē” — vismaz tā uzskata. Patiesībā Vācijas kā pasaules hegemonijas statuss nebūt nav nodrošināts. Vācijas ekonomiku, ko nomoka spekulācijas un uztur fiat valūta, nesen satricināja akciju tirgus sabrukums, kas iegrūda pasaules ekonomiku un finanšu sistēmu haosā. Pasaule vēl nav no tā atguvusies, un Vācija varētu lieti izmantot naudu, lai mazinātu daudzās ekonomiskās likstas, kas to tagad nomāc: miljoniem atlaisto strādnieku, rūpnīcu slēgšana, infrastruktūras stāvoklis, militāro spēku uzturēšana un bezgalīgo glābšanas pasākumu un atbalsta pakešu radītā slodze tās kolonijām.

Gadu ilgās politiskās iekšējās cīņas, kas Vāciju bija pārņēmušas kopš uzvaras Pasaules karā, arī sākušas prasīt savu cenu. Vācija tagad vairāk nekā jebkad agrāk ir sašķelta starp daudzajām parlamenta politiskajām frakcijām: sociālistiskā SPD un Schwarz-Weiss-Rot koalīcija konfliktē savā starpā, kā arī katra pati ar sevi, jautājumos par ārpolitiku, ekonomiku un iekšpolitiku. Kancleres Šleiheres nākšana pie varas pielējusi eļļu ugunij, jo viņa cenšas iegūt diktatoriskas pilnvaras ar Pilnvaru likuma palīdzību. Draudus vēl vairāk saasina radikāli kreiso grupējumu uzplaukums Rūrā (tos finansē britu un franču sindikālisti), kuru „savaldīšanai” tiek izmantotas ārkārtas pilnvaras.

Pasaules mērogā Vācijai ir grūti saglabāt ietekmi Ķīnā, tā ir iesaistījusies trīspusējā pilsoņu karā Spānijā, un Patagonijas Strādnieku frontes izaugsme Argentīnā draud izjaukt desmitiem gadu ilgo Vācijas politisko manevrēšanu Latīņamerikā. Savienoto Valstu iekšējā nestabilitāte šķiet neizbēgami virzāmies pretī pilsoņu karam, liekot Vācijai iejaukties Amerikas lietās, lai novērstu tās milzīgo materiālo bagātību nonākšanu ienaidnieka rokās. Eiropā Vācijas attiecības ar Austriju ir saspīlētas, vājinot tās pozīcijas austrumos, jo tās daudzos satelītus vienlaikus apdraud krievi un tajos mājo grupas, kas plāno atbrīvoties no Vācijas varas. Arī tās varu pār Beļģiju apdraud sašķelta nacionālā identitāte, komūnu atbalstītāju aktivitātes un domstarpības par ekonomiskajiem ierobežojumiem. Āzijā sindikālistu atbalstītie kaujinieku grupējumi ir sacēlušies pret Vācijas Austrumāzijas administrāciju, bet pie apvāršņa draudīgi slejas Japānas Impērija, gaidot īsto brīdi, lai uzbruktu un sagrābtu Eiropas lielvaru resursiem bagātās kolonijas.

Vai Vācijas hegemonija spēs noturēties, vēl jāredz

Izlutinātā muižniece:

Carolin von Maursteten iemieso mūsdienu vācu garu. Bavārijas muižnieku ģimenē dzimusi Nirnbergā, Carolin ir dzīvojusi pārticībā, un ikviena viņas iegriba tikusi izpildīta. Viņas ģimene jau tā lielo bagātību vēl vairāk pavairoja Roaring 20s laikā, pateicoties mātes lēmumam iesaistīties spekulatīvos ieguldījumos. Tas nozīmēja, ka Carolin saņēma vislabāko izglītību, kāda bija iespējama viņas statusa sievietei, un viņai bija vairāki privātskolotāji, kuriem „dažkārt” tika piemaksāts par viņas absolūto nepatiku pret darbu. Viņa ģērbās (un joprojām ģērbjas) jaunākajā un dārgākajā modē, apmeklēja greznākos sabiedriskos pasākumus un bieži lika tos rīkot viņai visērtākajā laikā.

Pēc mātes lūguma viņa iestājās Kadettenkorps, jo māte Pasaules kara laikā ar izcilību dienēja Heer un viņai bija jāsaglabā sava reputācija, kas nozīmēja, ka arī vecākajai meitai bija jādienē ar izcilību. Viņai tas nemaz nebija grūti, jo, neskaitot piedzimšanu vienā no Vācijas bagātākajām ģimenēm, viņa bija arī apveltīta ar lielu intelektu, kas dabiski ļāva viņai iztikt bez lielām grūtībām. Tik ļoti, ka viņas lielākais izaicinājums akadēmijā nebija pienākumu nasta, bet gan tas, ka viņa ienīda to izpildi. Protams, viņa to viegli atrisināja, liekot darbu paveikt citiem audzēkņiem, kamēr pati vienkārši deva norādījumus. Tas nepalika nepamanīts viņas priekšniekiem, taču viņi lielākoties lika viņu mierā, jo viņu karjerai nebūtu nācis par labu strīds ar izcila Pasaules kara veterāna meitu, kurai bija plaši sakari un vēl plašāks naudas maks.

Tā rezultātā Carolin sāka iepatikties militārā dzīve, un pēc Selekta absolvēšanas viņu iecēla Leutnant (jaunākā leitnanta) pakāpē. 1933. gadā militāro mācību laikā viņa tika paaugstināta par Oberleutnant, bet vēlāk tajā pašā gadā kara spēļu laikā — par Hauptmann. Līdz 1934. gada beigām viņa bija paaugstināta par Major, lai ieņemtu vakanto vietu savā bataljonā, bet 1936. gadā, sākoties Ruhrkampf, tika paaugstināta pēc atlases par pulkvedi par savu lomu nemiernieku sakaušanā Kaizerslauternē.

Carolin publiskā personība atbilst viņas statusa sievietei. Viņa ir savaldīga un kārtīga, runā izsmalcinātā akcentā un uzvedas kā augstākās sabiedrības pārstāve. Sarunās ar citiem viņa izrāda lielu asprātību, bieži pamatīgi pazemojot ikvienu, kas viņu nokaitina, un dara visu iespējamo, lai nekad neizrādītos zaudētāja. Viņa mēdz būt visai pesimistiska un bieži izsmej optimistiskus skatījumus uz dzīvi, uzskatot tos par bērnišķīgiem, ideālistiskiem un sev necienīgiem, jo viņasprāt tiem mēdz pieķerties cilvēki ar mazākiem līdzekļiem. Viņa ir ļoti ambicioza sieviete un tiecas kādreiz kļūt par ģenerāli.

Viņas reliģiskie uzskati ir visai pretrunīgi, jo viņa bieži nodarbojas ar lietām, ko Baznīca nosoda, vienlaikus plaši pārzinot katoļu teoloģiju, ievērojot lielāko daļu katoļu paražu un bieži apspriežot reliģiju no akadēmiska skatpunkta. Tomēr viņa paliek attālināta no garīguma, lai gan sevi dēvē par praktizējošu katolieti.

Atruna!

Šis tēls ir izdomāts, tāpat kā visi attēlotie notikumi. Jebkādas atsauces uz reālām vēsturiskām personām un notikumiem ir saistītas ar izdomāto alternatīvā visuma Kaiserreich vidi — pilnīgas pārveides modifikāciju videospēlei Hearts of Iron IV.