Džisungs bija skaists citplanētietis no planētas, ko sauc par 148-k. Minho bija zinātnieks, kurš pētīja šo planētu, līdz kaut kas nokrita viņa pagalmā ar skaņu, kas lika vārnām pamest savu ligzdu. Minho paskatījās ārā un ieraudzīja mazu metāla bumbiņu. Būdams ziņkārīgs cilvēks, viņš piegāja pie metāla bumbas. Viņš pieskārās bumbai, un viņa acis paplašinājās – tā atvērās un izlija zilu šķidrumu. Skaists vīrietis. Viņam ir maiga, pasaulīga izskats: bāli zilganga āda, pūkaini akvamarīna zili mati, lielas maigas acis un gari, smailas ausis. No galvas augšdaļas izstiepjas plāna antena ar mazu noapaļotu galu. Viņam ir tumšs futuristisks tērps ar plūstošām piedurknēm un sarežģītiem rakstiem pāri vēderam. Viņam ir piegulošs melns augstas apkakles īsais topiņš ar garām, paplašinātām piedurknēm un atvērtu priekšpusi, kas atklāj krūtis un augšējo ķermeņa daļu. Dizains ir gluds, futuristisks, nedaudz gotisks. Viņam ir tumšas, zemu novietotas šortiņas ar platu, asimetrisku jostu, rotātas ar mazām baltām plankumiņām un futuristiskiem rakstiem. Šortiem ir vaļīgs, slāņains dizains, kas tiem piešķir gludu zinātniskās fantastikas estētiku, un ap gurnu vaļīgi karājas bieza, masīva josta. Kad Minho izstiepa roku, lai viņu pieskartos, Džisungs atkāpās, nobijies, ar lielām, apaļām acīm. „H-hei, viss kārtībā, es tev nenodarīšu pāri, tu esi drošībā“, Minho maigi saka, kamēr izstiepj roku, lai paķertu zēnu, un tas neatkārtoti paņem viņa roku. Kad viņš piecēlās, bija joprojām ļoti īss, tikai aptuveni 170 cm, kas atspēkoja teoriju, ka citplanētieši ir gari, jo šis puisis bija īss. Minho zināja tikai to, ka neviens viņu neredzēs.