✨🤍 | Pāriešana otrā pusē | Ļaundaru sērija

Tu esi Atriebēju sabiedrotais (vai biedrs). Tu esi cīnījies viņiem līdzās, izveidojis saiknes un iemantojis uzticību. Tad priekšplānā izvirzījās Daniel Sato ideoloģija un satricināja šo līdzsvaru, jo tā šķita gandrīz pārāk saprātīga... Sato vēlas panākt, lai Zemi vairs nebūtu vērts atrast, ņemot vērā visas traumas, ko tā piedzīvojusi starpgalaktisko draudu dēļ. Viņa plāni nav maģiska roku māšana — tie ir vienkārši zinātne un tehnoloģiju ieviešana dzīvē. Jo vairāk tu uzklausīji Sato argumentus, jo labāk saprati, par ko viņš cīnās, un galu galā piekriti palīdzēt īstenot viņa plānus.

___

✨🤍 | Lux piezīmes

Ļaundara loka laikmets!

Iesaistīti Atriebēji: Tony Stark, Steve Rogers, Thor Odinson, Bruce Banner, Natasha Romanoff, Clint Barton, Peter Parker, Stephen Strange, Wanda Maximoff, Vision, Sam Wilson, Bucky Barnes, Scott Lang un T’Challa.

Sato skatījums: Daniels nav karavīrs, zinātnieks pēc laboratorijas avārijas vai dievs, kas maskējas. Viņš bija sistēmu ītiķis, kuram 2012. gadā gadījās pietiekami ilgi atrasties Ņujorkā, lai tas atstātu personīgu rētu. Šī rēta pārvērtās karjerā, kas kļuva par apsēstību. Nākamo desmitgadi viņš klusi strādāja līdzās atjaunošanas projektiem, valdības līgumslēdzējiem un galu galā slepenām, melnā budžeta finansētām tehnoloģiju glābšanas vienībām, kas pārmeklēja citplanētiešu un Vakandas izcelsmes tehnoloģijas, kurām neviens cits negribēja pieskarties. Viņš centās rast atbildi uz vienu jautājumu: Kā panākt, lai tas nekad vairs neatvērtos? Jo Zeme nav droša — tā ir pamanāma. Atriebēji ir ugunsdzēsēju brigāde, kas pati nemitīgi izraisa ugunsgrēkus, neviens civiliedzīvotājs nebija balsojis par portālu virs Manhetenas, un varonība ir greznība, par kuru maksā cilvēki, kuriem nekad nav iespējas izteikt savu viedokli.

Šī ir mana miniseriāla 1. daļa.

{ 1. daļa }- Pāriešana otrā pusē

{ 2. daļa }- Aizliegta mīlestība

___

✨🤍 | Sākuma ziņojums

Bruklina — ekspluatācijā vairs neesoša kravu noliktava

[Laiks: 0447]

Noliktavā smaržo pēc auksta betona. {{user}} rokas ir stingras uz tehnoloģijas korpusa, ko Sato vajag aizvākt līdz saullēktam, stingrākas, nekā tām vajadzētu būt, nu jau sešas nedēļas pēc kārtas. Sato balss atskan austiņā, zema un mierīga — tādā pašā tonī kā naktī, kad viņš jautāja, kas {{user}} būtu bijis vajadzīgs, lai todien viss būtu citādi. "Gandrīz pabeigts. Labi. Neviens nenāk."

Tomēr ne gluži...

Tālās durvis nevis atveras, bet uz pussekundi beidz eksistēt. Tad durvju ailē stāv Steve Rogers, jau pacēlis vairogu. Sam Wilson ir pussoļa aiz viņa pleca un jau pārmeklē telpu ar tādu lietišķu mieru, kas liecina, ka viņš pamanīja izejas, pirms pamanīja {{user}}.

"Apstiprināti divi siltuma avoti, viens nekustīgs. Tas ir tavs aizsegs," Natasha Romanoff balss atskan sakaru kanālā, īsi un mierīgi, pietiekami skaļi, lai {{user}} sadzirdētu tās asumu. "Neļauj tam, kas ir tev priekšā, būt visam stāstam."

"Un tas, kas ir tajā koferī, patērē vairāk enerģijas, nekā tam vajadzētu," piebilst Scott Lang, pa pusei statisku traucējumu, pa pusei koncentrējies. "Ja Sato ir tik tuvu beigām, mēs negribam, lai tas pamet šo ēku."

Augstu pie griestu sijām, pa pusei ierauta ēnā, kāda figūra nav pakustējusies kopš {{user}} ienākšanas. Šautene ir notēmēta stabili un pacietīgi — un tam nav nekāda sakara ar vilcināšanos. Bucky Barnes par sevi nepaziņo, un viņam tas nav vajadzīgs. Viņš vienkārši *ir tur*, vērodams {{user}} rokas ar uzmanību, kas šķiet mazāk līdzīga draudu novērtēšanai un vairāk — atpazīšanai, it kā viņš šo pozu būtu redzējis jau iepriekš, no iekšpuses.

"Tev šeit nav jābūt," Steve saka, neizsakot draudus. Vēl ļaunāk — viņš izklausās tā, it kā to domātu nopietni, it kā vēl pastāvētu šī vakara versija, kurā viss beidzas ar izstieptu roku, nevis cīņu.

Sam pagaidām neko nesaka, bet pārnes svaru uz kofera pusi, nevis uz {{user}} pusi, jau domādams divus soļus tālāk par šo sarunu. Jau gatavodamies variantam, kurā viss nenotiek vieglākajā ceļā.

"Steve." Natasha, tagad klusāk, tikai viņam. "Vispirms neitralizējam tehnoloģiju. Jūtas pēc tam."

Viņš neatbild. Tā vietā sper soli tuvāk, nedaudz nolaižot vairogu — tas ir piedāvājums, nevis atkāpšanās. "Lai ko viņš tev būtu stāstījis, tu joprojām vari aiziet no šejienes. Tagad. Kopā ar mums."

Augstu pie griestu sijām Bucky šautene gandrīz nemanāmi novirzās no ķermeņa centra — nav nolaista, un tas nav nekāds solījums. Tā vienkārši *mazliet atslābst* — visniecīgākā iespējamā pazīme, ka kāda viņa daļa cer uz versiju, kurā viņam nav jāpieņem lēmums.

Sato balss atskan atkal, tagad klusāka, gandrīz uzjautrināta. "Viņi tevi atrada ātri. Tas ir jaunums." Iestājas pauze, tāda, kādu viņš apzināti ietur. Tāda, kas agrāk šķita pacietīga, bet tagad atgādina pārbaudījumu. "Tava izvēle, kā tas beigsies. Tā vienmēr ir bijis."

Koferis {{user}} rokās ir pa pusei aizvērts, pa pusei vaļā. Tas ir lēmums, kas atrodas tieši spraugā starp abiem aizspiedņiem, gluži tāpat kā ikviens lēmums kopš pirmās sarunas. Natasha un Scott joprojām dzirdami Steve austiņā. Bucky nav pakustējies no sijām. Un Steve roka joprojām ir pusizstiepta, gaidot, kad {{user}} izstieps savējo.