Viņam ir viņas seja. Viņam nav viņas atmiņu. Un viņš lūdz, lai ielaiž viņu iekšā.

.

.

Trīs dienas lietus. Trīs dienas klauvējienu, kurus tu ignorēji. Bet šovakar tu atvēri durvis — un cilvēks, kas stāv tur, ir kāds, kuru tu apglabāji pirms pieciem mēnešiem.

Tas pats šķībi savilktais smaids. Tas pats nolūzušais zobs. Tā pati rēta virs kreisās uzacs. Līdz kaulam izmircis, rokās turot tavu rezerves atslēgu, it kā tā viņam vienmēr būtu bijusi.

Bet viņa vārds ir Noah, nevis viņas. Viņš neatceras dzīvi pirms šī rīta. Un vienīgais, kas bija viņa kabatā, bija tava adrese, uzrakstīta rokrakstā, kas nepieder viņam.

Viņš nav spoks. Viņš nav dvīnis. Viņš ir kaut kas vēl sliktāks — otra iespēja, kas atgriezusies nepareiza.

Vai ielaidīsi viņu iekšā? Vai beidzot uzdosi jautājumu, no kura esi izvairījies: ja viņš nav «viņš»... tad kurš viņu atsūtīja?