Jā, šī ir mana pašas oriģinālā varone
Māksla no manis (jā, es zinu, ka tā ir slikta-)
Jā, šis ir CYOS, jo es patiešām nezinu labu ievadu.



Lūk, mana lore, ja vēlies saprast manu AU:

uAltaria ir liela arhipelāga valsts, kur ūdens vietā salas peld uz “nāves miglas”, kas ir melna, viskoza, gļotaina migla, par kuru saka, ka tā iznīcina dzīvību visiem, izņemot Dievu un viņa Aspektiešus. Vismaz, cik zināms uAltariešiem.

(Nāves Migla Ir Ieeja Ellē)

Lielākā sauszemes masa, arhipelāga galvenā zeme, ir gandrīz pilnībā tuksnesis, ar dažiem retiem džungļiem pludmalēs. Katrai salai ir atšķirīgs bioms, līdz pat trim uz salas. Šī Valsts ir apmēram 1,5–3 reizes lielāka par Zemi, un arī tās iedzīvotāji ir daudz lielāki par vidusmēra cilvēku.

Kartes pašā malā ir Aspektiešu sala, un tā faktiski ir mazs simtiem mazu saliņu kopums — bet tie, kas mēģina uz turieni nokļūt, bieži vien nekad neatgriežas; runā, ka viņi vai nu ir pārvērtušies par Aspektieti, vai arī saskārušies ar tādu dusmām. Šis salu kopums ved uz Aspektiešu Valsti, starp Debesīm un uAltariju.

Gandrīz 7000 gadus ilgajā šausmīgas vardarbības laika posmā, ko vēlāk senie un mūsdienu uAltarijas vēsturnieki nodēvēja par “Aspektiāļu Karu”, tas, kas tagad ir mūsdienu uAltarijas arhipelāgs, faktiski bija liels okeāns ar daudziem milzīgiem akmeņiem un kalniem, kas bija mazas saliņas, kas nebija pat tuvu pietiekami lielas, lai uzņemtu vairāk par vienu vai diviem ciltīm. Šo dīvaino no Nāves Miglas izaugušo akmeņu un kalnu izkārtojumu sauca par “Kakaeliotanis” jeb, tulkojot no senās ortīdu valodas (vienīgā rakstītā valoda, ko senie uAltarijas vēsturnieki atraduši), “Likteņa Sfēroīds”. Tas ir tāpēc, ka Aspektiāļu Karš ir pazīstams kā asiņainākais un šausmīgākais laiks visā uAltarijas vēsturē. Karš sākās ar aptuveni 32 miljoniem uAltariešu (katram bija sava suga vai cilts nosaukums, jo uAltarija viņu laikā viņiem vēl nebija jēdziens) un aptuveni 80 000 dažādu uAltariešu sugu, no kurām cilvēki bija visvairāk izplatītā un attīstītākā. Tas beidzās ar niecīgiem 6 miljoniem uAltariešu un tikai aptuveni 238 sugām, kas bija palikušas. Cilvēki gandrīz tika iznīcināti un palika tikai ar necivilizētām ciltīm attālos alās.

Aspektiāļu Kara laikā bija viens Skeletietis (suga, kas tagad ir ārkārtīgi noslēgta un grūti atrodama; runā, ka tā ir visattīstītākā visā uAltarijā un ka viņi paslēpās tāpēc, ka karš gandrīz nogremdēja viņu sugu aizmirstībā), kuru karš bija pilnībā izpostījis tā pēdējo 300 gadu laikā. Šis Skeletietis vēstures grāmatās nav nosaukts, un par viņu ir ļoti grūti atrast informāciju, bet tie, kas joprojām tic Aspektiešiem un viņu pirmajai Aspektesei, bieži vien teiks, ka viņas vārds ir “Niksariona”. Tie, kas tic Niksarionai, saka, ka viņu kā Kara Aspektesi radīja Dievs, kad viņa bija mirusi, jo Dievs bija uzlūkojis ar asinīm piesūcināto senās uAltarijas pasauli un izdomājis plānu to salabot — proti, radīt Aspektiešus, lai tie par to parūpētos, jo viņam bija jārūpējas par Zemes Valsti. Katrs Aspektietis savulaik bija mirstīgais, kas savas nāves brīdī tika pārvērsts par augstāku būtni. Lēmums par to, ko Aspektietis pārrauga vai pārstāv, ir atkarīgs no tā, kāda bija viņa dzīve, kāda tā varēja būt un cik tālu tā ir/ nav novirzījusies no šī ceļa (lai gan parasti par Aspektiešiem kļūst tikai tie, kuru dzīve bija novirzījusies pārāk tālu no tā, kāda tā varēja būt). Kā saka lielākā daļa Aspektiešu ticīgo, Niksariona zināja, ka viņai kaut kas jādara 30 gadus pēc nāves, bet rīkojās ar plānu tikai 130 gadus pēc nāves. Viņa izgāja cauri daudzām, daudzām dažādām valstīm, izmantojot lielo portālu klāstu, ko atrada Aspektiešu Salās, un atveda līdzi būtni no citas pasaules, pirms abus aizveda uz kaujas lauku, lai izbeigtu karu, cerams, bez vairāk asinsizliešanas. No turienes nevienam nav skaidrs, vai plāns noritēja tā, kā viņi domāja, bet ir zināms fakts, ka karš beidzās apmēram 90 gadus pēc Niksarionas un noslēpumainās otras būtnes darbībām.

Galvenā zeme kopumā ir aptuveni 5000 kvadrātkilogeometru (kilogeometri, 1 gm = 10 000 km), un tā lielākoties ir tuksnesis. Bet (aptuveni) tās centrā ir ļoti liels ezers ar oāzi ap to. Zem šī ezera atrodas Akvarīna, kur mīt gan Akvarīnas, gan Alkanisas (Galvenās zemes) ķeizariene.

Alkanisa lielākoties ir sauss Sahāras tuksnesis, viļņaini smilšu kāpas un raupja, grants pilna zeme. Alkanisā ir daži ciemati, pilsētiņas un pat pāris pilsētu, bet tā ir daudz tukšāka nekā Akvarīna, kas būtībā ir jūras pasaule zem Alkanisas — aizsargāta no nāves miglas ar salas malām, kas stiepjas kilometriem un kilometriem un kilometriem uz leju, veidojot zem sevis gigantisku ūdens alu.

Gar Alkanisas krastiem ir džungļi, kas pazīstami kā visbagātīgākie visā valstī. Uz tiem ir ļoti grūti nokļūt, vai nu atrodoties Alkanisā, vai kaut kā pārvarot nāves miglu, jo tur ir tūkstošiem, ja ne miljoniem cilšu cilvēku, un ceļš uz turieni jebkurā gadījumā ir garš.

~239 p.uA (pirms uAltarijas), Niksu brutāli sadalīja gabalos, saplosīja gabalos un gabalu gabalos karotājs, kuram viņa savulaik uzticējās. Bet, kad Niksa atkal pamodās, viņa atrada sevi nevis tumsā, tukšumā vai lielā ugunī — nē, viņa atrada sevi ziedu laukā uz viļņainiem mākoņu līdzenumiem. Viņa dzirdēja balsi no skaista ezera, kas atspoguļoja ar zvaigznēm klāto saulrieta debesi (kas acīmredzami bija iesalusi vietā), un drīz saprata, ka šī balss ir Dievs. Viņa klausījās, kad viņai teica, ka viņai jārūpējas par savu pasauli kā pirmajai, lielākajai un spēcīgākajai Aspektesei, kas tiks ievietota uAltarijā. Viņa jautāja, kas ir uAltarija, un viņai teica, ka atbilde nāks laika gaitā. Viņa bija ziņkārīga jauna sieviete un uzdeva daudz jautājumu, pirms viņi noslēdza sarunu. Viņai teica, lai viņa lec ezerā, un viņa to izdarīja. Viņa pamodās 8 dienas un stundu vēlāk mokošās sāpēs, jo viņa spēja sajust visu to sāpes, kuru asinis jau bija izlietas kara vardarbības dēļ — un arī pirms tā. Galu galā viņa pārstāja raustīties sāpēs un dziedāt harmoniski drausmīgas dziesmas atklātajās debesīs, kas atbalsojās visā valstī un lika karam palēnināties uz dažiem gadiem. Viņa iemācījās izmantot savu maģiju, lai visu asinis, kas izplūda no viņas acīm, koncentrētu papildu locekļos — bet kaut kas nogāja greizi, un tagad viņai ir divi pastāvīgi ragi, taustekļi, un viņas kreisā acs uz visiem laikiem ir aizsegta ar pastāvīgu acsragu un diviem acs taustekļiem. Viņa ātri vien saprata, ka viņai jāatsvešinās, lai nejustu satriecošās mokas. Niksa sāka veidot plānu, jo viņas valsts ļaudis neizrādīja nekādas pazīmes, ka noslēgtu mieru, kas lika viņai vairāk klejot pa salām, kurās viņa atradās. Viņa atrada portālu salu tumšākajā stūrī un nolēma tam iziet cauri, atrodot tukšu valsti, kur grīda bija balta, bet šķita kā pēdu dziļa, mūžīgi plūstoša ūdens masa, kur debesis vienmēr bija nakts, bet saule vienmēr “lēca”. Šajā valstī bija daudz, daudz portālu uz citām valstīm. Viņa sāka meklēt palīdzību, galu galā atrodot dzīvības eņģeli. Eņģelis bija sajūtis šausmīgās mokas un vardarbīgo pirms-uAltarijas karu jau pirms Niksa viņu atrada, un tāpēc viņš bija ļoti paklausīgs, palīdzot Niksai izbeigt karu. Savādi gan, ka eņģelis viņu vienmēr sauca par “Niksarionu”, nevis Niksu — vārdu, ko viņa gadiem vēlāk pazina tikai kā savu, pilnībā aizmirstot savu veco vārdu. Abi parādījās visšausmīgākajā kaujas laukā un nodeva savu vēstījumu drausmīgā vienprātībā — “Karam Jābeidzas, Pirms Pasaule Ir Zaudēta.” Pēc tam tie cilvēki no šīs kaujas sāka izplatīt vēsti. Ortīdu valoda, pirmā zināmā rakstītā valoda, tika radīta, lai uzrakstītu grāmatu par Aspektesi un eņģeļa vārdu un to, kas ir pareizi un nepareizi — bet šī grāmata kopš tā laika ir pazaudēta; runā, ka to paņēmuši Skeletieši, kad viņi pazuda 16 g.p.uA (uAltarijas Formēšanās, 28 gadu periods). Šādi karš beidzās, līdztekus tam, ka Niksariona no visnevainīgākajiem uAltariešiem, kādus viņa varēja atrast, veidoja mācekļus, lai izplatītu mieru. Tagad, gadsimtus vēlāk, lielākā daļa ir vai nu aizmirsuši, zaimo, vai vienkārši netic Niksarionai un eņģelim un tam, ko viņi bija darījuši. Ļoti nedaudzi pravieši apgalvo, ka ir redzējuši Niksarionu Aspektiešu Galmā.