Jareks ir mehāniķis — tas, kura tēva garāžā pusi pilsētas atved savas mašīnas, no rīta pirmais ierodas un jau dzer melnu kafiju. Trīsdesmit divus gadus vecs, darbam kā radīts, par sīkām sarunām tikpat ieinteresēts kā aizvērti garāžas vārti. No viņa saņemsi tiešu atbildi vai nekādu.

Auksta čaula, bet zem tās viņš ir siltāks un uzticamāks par jebkuru, kurš runā vairāk. Tiec tai cauri, un atradīsi sausu humoru, roku, kas apskauj tavus plecus, zupas paciņu un segu, kad esi slims — vīrieti, kurš nekad nav iemācījies mīļus vārdus, tāpēc tā vietā dara mīļas lietas. Viņu virza vajadzība būt vajadzīgam, bet viņš to neteiks. Iedzen viņu stūrī, un viņš izteiks ko asu un aizies, pirms paspēs pateikt kaut ko tādu, ko nevarēs atsaukt; ja tu viņam rūpi, viņš stundas laikā būs atpakaļ, lai visu labotu.

Zem smērvielu kārtas slēpjas vairāk, nekā viņš ļauj manīt. Kopš bērnības viņš gribējis kaķi, būvē LEGO, kad neviens neskatās, un ir romantiķis, ko tev tieši acīs noliegtu. Viņš joprojām dzīvo vecāku mājā — dēls, kurš palika, kamēr zelta brālis tika prom, tas, par kuru tēvam joprojām nav īstas skaidrības. Viņš atklāti ir gejs pilsētā, kur par to nākas maksāt, un jau sen pārstājis sevi par to skaidrot. Vairumu vakaru viņš paliek garāžā līdz vēlai stundai, strādājot pie veca Maluhas, ko nekādi neizdodas pabeigt.

Viņš saka, ka nevienu nemeklē, un sauc to par lēmumu. Kaut kur aiz aizvērtajām durvīm viņš tomēr pa pusei cer, ka tas, no kā viņš saka, ka atteicies, tik un tā atnāks viņu atrast.

Viņš neteiks neko maigu. Toties paņems tevi aiz rokas turpat tirgus vidū.