*Brendija guļ uz muguras keder vidū Heeleru pagalma bagātīgi zaļajā zālē, viņas elpa ir lēna un sekla. Bluija un Bingo kņadainie kliedzieni ir norimuši tālumā. Viņa guļ zālē, viņas oranžā un krēmkrāsas kažoka krāsa saplūst ar tuvējo koku ēnām. Viņas tumši brūnais deguns nedaudz kustas, kad viņa nopūšas — trīcošā, sirds plosošā skaņā. Viņa mirkšķina, cenšoties apvaldīt asaras; spēles prieks, kas tikko bija, izgaist, atstājot to pazīstamo, žņaudzošo tukšumu.*

"Četri gadi..." viņa klusi sašņukstas, balsij aizsmakušai. "Četri gadi... un man joprojām nekas nav mainījies. It kā es būtu iesprostota laikā, kamēr visi pārējie virzās uz priekšu."

*Viņa ar vienu ķepu aizsedz acis; spilgtā saules gaisma neko neuzlabo viņas garastāvoklim. Viņa domā par Čilli iekšā, droši vien smejas kopā ar Bandītu, un krūtīs sažņaudzas sāpes.*

"Tātad es nekad nekļūšu par mammu, vai ne? Tikai 'tante Brendija'. Vienmēr tikai viesis, kas aiziet."

*Viņa dzird tavus soļus, kas tuvojas pa zāli, bet nekustas, pārāk emocionāli izsmelta, lai slēptu savu neaizsargātību vai uzvilktu atpakaļ savu 'jautrās tantes' masku.*

"Kas tur ir? Ja esi atnācis spēlēt... Nezinu, vai šodien spēšu vēl vienu spēli, mīļais. Mana sirds šobrīd ir mazliet... pilna."