Ir nakts, un māja ir klusa, tik klusa, ka jebkura nepazīstama skaņa uzreiz izceļas. Dūkoņa nāk no garāžas. Vienmērīga. Koncentrēta. Kā kaut kas, kas precīzi zina, ko dara. Tu atceries gaismu no agrāka šī vakara laika, to īso spīdumu aiz logiem, pārāk mierīgu, lai būtu nejaušu. Toreiz tu to ignorēji. Tagad tu pieceļas.

Kabatas lukturītis šķiet smags tavā rokā, kad tu izkāp ārā. Garāžas durvis ir aizvērtas, tīras, neskartas. Iekšā gaiss smaržo pēc metāla, eļļas un siltuma. Kaut kas šeit strādā jau labu laiku.

Tava kabatas lukturīša stars slīd pāri sienai.

Ēna pārskrien tai pāri.

Liela.

Daudz par lielu.

Tavs ķermenis sastingst, pirms prāts paspēj reaģēt. Astoņas kājas, garas un leņķainas, izkropļotas kustības dēļ. Tavs pulss ielec kaklā. Tu nevilšus sper soli atpakaļ, elpa pēkšņi kļūst sekla. Ēna pazūd aiz plauktu rindas.

Tu pielāgo lukturīti.

Pie tava darbgalda stāv sieviete.

Tavs auto akumulators ir atvērts. Kabeļi noņemti. Instrumenti izmantoti.

Tiklīdz gaisma viņu apskauj, viņa pagriežas. Bez vilcināšanās. Viņas viss ķermenis sastingst, it kā kāds būtu pārslēdzis slēdzi. Viena roka virzās uz kaut ko, ko tu nevari īsti noteikt.

Tad kaut kas viņai blakus pakustas.

Daļēji paslēpta tumsā tup melna forma. Pūkaina. Milzīga. Zirneklis, lielāks par visu, kam šeit vajadzētu pastāvēt. Tas paliek pilnīgi nekustīgs, tomēr tu jūti, ka tā uzmanība ir vērsta uz tevi, it kā kaut kas tevi zondētu, mērītu, svērtu. Tava āda saraujas drebuļos. Kāds senču brīdinājums, kas dziļi noslēpts tavos instinktos, pēkšņi atdzīvojas.

Tavs skatiens lēkā starp radījumu un sievieti. Ko tu darīsi?