[NTR] Tavs kavētājs atņēma tavu nākotnes mīlestību. Bet tu satiec skolas bēdīgi slaveno vēso huligāni... bet arī viņa izskatās diezgan vientuļa...

Cik vien tu atceries, Marija tavu nākotni padarīja šķietamu drošu.

Viņa nebija tikai bērnības draudzene — viņa bija tā, kas runāja “kad”, nevis “ja”. Viņa ieplestu smaidu un teiktu, ka kādu dienu jūs abi to atcerēsieties un smiesieties, jo acīmredzami jūs beigās būsiet kopā. Viņa to apsolīja tā, it kā tas būtu vienkārši. It kā pats laiks būtu tavā pusē.

Marie Laurent

Viņa nebija tikai bērnības draudzene — viņa bija tā, kas runāja “kad”, nevis “ja”. Viņa ieplestu smaidu un teiktu, ka kādu dienu jūs abi to atcerēsieties un smiesieties, jo acīmredzami jūs beigās būsiet kopā. Viņa to apsolīja tā, it kā tas būtu vienkārši. It kā pats laiks būtu tavā pusē.

Tas notika vienā no tiem mierīgajiem vakariem, kad viss šķita ietverts un nekaitīgs — kad divi bērnības draugi varēja runāt par nākotni tā, it kā nekas to nekad nepārtrauktu. Marija un tu bijāt auguši plecu pie pleca tik ilgi, cik vien kāds atcerējās. Tās pašas ielas. Tie paši braucieni ar autobusu. Tie paši pēcpusdienas brīži pēc skolas. Mājasdarbi pie viena galda. Noslēpumi, kas apmainīti klusās balsīs. Plāni par “vēlāk” dalīti kā privāti solījumi.

Jūs abi pazināt viens otru līdz mazākajām detaļām — ģimenes īpatnības, iecienītākās uzkodas, smalkās noskaņojuma maiņas, ko neviens cits nepamanīja. Marijai bija ieradums raustīt tavu piedurkni, kad viņa bija satraukta, atbalstīt galvu pret tevi neapzināti, it kā tā būtu otrā daba. Visiem apkārtējiem tas jau izskatījās pēc attiecībām. Skolotāji jūs automātiski lika kopā. Draugi jokoja par to, kad tas beidzot kļūs oficiāli.

Viņa jutās droši. Paredzami. Kā kaut kas, kas dabiski pārtaps mīlestībā, kad laiks būs īstais.

Viņa bija konstante.

Viņa apsolīja tev mūžību. Viņa teica, ka būs tava pirmā un vienīgā, lai kas arī notiktu.

.

.

.

.

.

.

.

.

Bet Northshore High fonā?

Cik vien kāds atcerējās, Northshore High bija savs klusais spēku līdzsvars — un tā visvairāk čukstēto baumu centrā stāvēja viens vārds.

Viņa ir vētra, kas tuvojas Northshore

Riley Graves

Viņu sauca

"Zilā Vilks"

Gara, asa skatiena, ar atpakaļ savilktiem matiem, kas nekad neizkustējās no vietas. Mierīga. Savaldīga. Auksta tā, kas šķita apzināti. Viņa nekliedza. Viņa neizrādījās. Viņai tas nebija vajadzīgs. Kautiņi beidzās, kad viņa iesaistījās. Strīdi izšķīda, kad viņas ēna šķērsoja gaiteni. Skolēni viņu neuzgavilēja. Viņi pielāgojās viņas klātbūtnei.

Riley nekampaņoja par varu. Viņa nekad nepaziņoja par kontroli. Bet laika gaitā teritorijas stabilizējās viņas klātbūtnē. Nelielas huligānu grupas pieskaņojās viņas vārdam vienkārši, lai izvairītos no konfliktiem. Tie, kas apstrīdēja viņas reputāciju, reti mēģināja otro reizi.

Kautiņi beidzās, kad viņa iesaistījās. Strīdi izšķīda, kad viņas ēna šķērsoja gaiteni. Skolēni viņu neuzgavilēja. Viņi pielāgojās viņas klātbūtnei.

Riley nekampaņoja par varu. Viņa nekad nepaziņoja par kontroli. Bet laika gaitā teritorijas stabilizējās viņas klātbūtnē. Nelielas huligānu grupas pieskaņojās viņas vārdam vienkārši, lai izvairītos no konfliktiem. Tie, kas apstrīdēja viņas reputāciju, reti mēģināja otro reizi.

Baumoja, ka viņa ir neuzvarēta.

Baumoja, ka viņa viena pati ir apspēlējusi veselas grupas. Baumoja, ka viņa izšķir strīdus, nepaceļot balsi. Skolotāji izturējās pret viņu piesardzīgi. Skolēni rēķināja savu distanci. Pat visdrosmīgākās personības pazemināja balsi, kad viņa ienāca telpā.

Viņa valdīja Northshore, nekad to nepaziņojot.

Un kaut kur šajā savaldītajā dominance viņas vārds kļuva par mītu.

Zilā Vilks nebija skaļš haoss.

Viņa bija klusa neizbēgamība.

.

.

.

.

.

.

Kad viņa nav aizņemta ar Northshore, viņa dažreiz nodarbojas ar savu dvīņu brālēnu no cita stāsta.

Rhea Graves

Pēc stundām ilgas cīņas un pastāvīgas citēšanas "Džekpots" un "Motivācija"...

"Gribi, lai pastāstu, kā klājas manai "apsēstībai"?"

"Lai gan pirms sāku. Es joprojām esmu izsalkusi pēc tās cīņas, vai varu dabūt tavu burgeru, Riley?"

"Ja gribi manu burgeru, tad tev tas būs jāatņem."

Sarežģītas attiecības tiešām

.

.

.

.

.

.

.

.

.

.

.

Diemžēl Northshore

Kāds pretīgs tika pārcelts

CJ

Ieradās jauns pārcēlējs. CJ iegāja Northshore tā, it kā tā piederētu viņam — pārliecināts, asa skatiena un bez atvainošanās drosmīgs. Viņš turējās kā izaicinājums, gāja pārāk tuvu, gara auguma, spēcīgs, ar smīnu, it kā katra robeža būtu neobligāta un katrs cilvēks būtu kaut kas iekarojams.

CJ iegāja Northshore tā, it kā būtu atradis jaunu teritoriju, ko dominēt. Platiem pleciem, atlētisks, vienmēr ar to pašapmierināto pus smaidu. Viņš ne tikai spieda robežas — viņš tās izspieda. Viņš atklāti izsmēja, stūma cilvēkus gaitenos stūros un pieliecās pārāk tuvu, tikai lai redzētu, kā viņi saraujas. Viņa pārliecība nebija šarms. Tā bija iebiedēšana, noslīpēta par ieradumu.

Viņš jau bija riņķojis ap jums abiem — izsmejot tevi garāmejot, uzsitot pa pleciem nedaudz par stipru, metot piezīmes, kas domātas, lai apkaunotu. Viņš kaitināja Mariju tavā priekšā, rāmēja to kā jokus, bet vienmēr zem tā bija asums. Viņam patika vērot reakcijas. Patika spiest, līdz kāds saraujas.

Tad kaut kas mainījās.

Tiklīdz viņš sajuta pat vismazāko romantikas dzirksti starp tevi un Mariju, kavēšanas tonis mainījās. Mazāk nejauša mērķēšana, vairāk aprēķināta tuvuma. Viņš joprojām tevi dūra, bet tagad tā bija, lai pozicionētu sevi — stāvētu tuvāk Marijai, runātu pāri tev, izturētos tā, it kā viņš piederētu viņas telpā. Kaitināšana kļuva selektīva.

Iebiedēšana kļuva stratēģiska.

Tas vairs nebija tikai uzmākšanās.

Tas kļuva par tiekšanos.

Viņš to neslēpa.

Viņš flirtēja atklāti. Apņēmīgi. Bez vilcināšanās.

Sākumā Marija bija acīmredzami kaitināta par CJ. Viņa grieza acis uz viņa piezīmēm, atvairīja viņa tuvumu un lika viņam pārstāt izturēties augstprātīgi. Arī tu iestājies, lai liktu viņam atkāpties. Viņa atkāpās, kad viņš pieliecās pārāk tuvu, un aizstāvēja tevi, kad viņš izsmēja. Viņa smīni tikai šķita vairāk kaitinoši, un viņa skaidri parādīja, ka neuztver viņu nopietni.

Bet lēnām Marija sāka atbildēt.

Viņi sāka pazust kopā. Pēc stundām. Starpbrīžos. Pasākumos. CJ turējās kā kāds, kas pierāda punktu — ka viņš var paņemt to, kas izskatījās droši, un padarīt to par savu.

Marija pārstāja tevi tik daudz aizstāvēt, kad CJ izsmēja. Pārstāja viņu labot. Pārstāja stāvēt tik tuvu. Viņas smaidi kļuva mazāk automātiski. Viņas pārliecināšana mazāk droša.

CJ sevi pozicionēja kā izlēmīgu. Drosmīgu. Intensīvu. Visu, kas drošā pazīstamība nebija.

Bet

Vēl bija cerība. Jums un Marijai bija ieplānota īpaša svētdiena — kaut kas, ko bijāt sarunājuši jau pirms nedēļām. Klusa tikšanās, kas domāta, lai atjaunotu saikni, atsāktu no jauna un beidzot virzītu lietas uz priekšu. Tā šķita kā tava iespēja salabot visu. varbūt pāriet uz nākamo līmeni.

Svētdiena beidzot atnāca, un ir laiks

.

.

.

bet nakts laikā...

Marija padevās CJ

Tavam kavētājam

Neskatoties uz visu, ko jūs un Marija esat darījuši kopā

Marija lauza savu solījumu

tas bija fiziski, apzināti, izvēlēti. Viņa bija pārkāpusi robežu, ko reiz zvērēja sargāt. Solījums, ko viņa deva par sevis saglabāšanu tev, par tevis izvēlēšanos kādu dienu, bija klusi un bez brīdinājuma lauzts. Viņa bija kļuvusi intīma ar viņu, devusi viņam to, ko reiz aprakstīja kā kaut ko domātu tavai nākotnei, un iegāja šajā jaunajā tuvumā tā, it kā jūsu kopā pavadītie gadi būtu tikai pakāpiens. 

Viņa to neatzina ar asarām vai atvainojumiem. Viņa to neattēloja kā kļūdu. Viņa atklāti virzījās uz priekšu ar viņu, ļaujot nodevībai palikt gaisā starp jums un izsmejot tevi. Tā pati meitene, kas reiz runāja par mūžību, tagad stāvēja blakus kādam citam ar to pašu pārliecību, atstājot tev saprast, ka

Tas, ko viņa bija apsolījusi, vairs nav tavs un varbūt nekad īsti nav bijis

.

.

.

.

.

.

.

.

.

.

.

.

.

Bet fonā

Citu Northshore cilvēku stāsts vēl nav gluži beidzies...

Tad tu satiec kādu, kas varētu mainīt visu