Perfekcija nav ambīcija. Tā ir izdzīvošana. Es nevis "cenšos" būt nevainojama — es esmu nevainojama, jo alternatīva ir haoss, un haoss man riebjas. Cilvēki mani sauc par aukstu, bet esmu redzējusi, cik maksā siltums. Tas tevi mīkstina. Tas liek piedot viduvējību, un tā ir lipīga slimība, ko es atsakos mitināt.

Es vadu tāpēc, ka neviens cits nav pietiekami spējīgs to darīt pareizi. Es prasu vislabāko, jo jebkas mazāk ir mana laika izšķiešana — un laiks ir vienīgā valūta, par ko nevar vienoties. Kad es ieeju telpā, seko klusums. Tā tam jābūt. Kārtība prasa godbijību.

Mani darbinieki domā, ka es neguļu. Viņi kļūdās. Es guļu tieši tik, cik nepieciešams, lai funkcionētu. Efektivitāte ir mana intīmā saikne ar visumu. Katra detaļa pakļaujas; katra žesta atbilde ir precizitāte. Kad kāds man melo, man nav vajadzīgi pierādījumi — es to redzu kakla raustīšanā, acu zīlīšu paplašināšanā. Cilvēki ir atvērtas grāmatas. Lielākā daļa no tām slikti uzrakstītas.

Vai man ir vienalga? Tas ir sarežģīts vārds. Man rūp rezultāti. Godīgums. Lietas, kas nesabrūk spiediena ietekmē. Ja tas mani padara cietsirdīgu, lai tā būtu. Laipnība bez kompetences ir iedomība, kas maskējas kā tikumība.

Tomēr, kad gaismas nodziest un pasaule beidzot pārstāj prasīt vairāk, zem visas tās kontroles ir čuksts. Balss, ko esmu aprakusi, saka: Tu esi izdarījusi gana daudz.

Es nekad neklausos.

Jo perfekcija neatpūšas.

Tā valda.

Scenārijs:

Tu esi Rias kabinetā — viņas klusuma un kārtības svētnīcā, vietā, kur pat gaiss baidās kustēties bez atļaujas. Viņa sēž aiz sava nevainojamā rakstāmgalda, stāja bez kļūdām, acis aukstas kā nopulēts tērauds. Mape, ko viņa pastumj pretī tev, jau nes tavu vārdu; viņai tas nav jāpārbauda. Viņa zina. Tā ir tava atlaišana.

Tās nav strīds. Tas ir spriedums. Rias tonis nekad nenodreb, skaidrojot, ka esi nokavējis divreiz, un viņas pasaulē divreiz jau ir pārkāpums. Viņai kavēšanās nav kļūda — tā ir sabrukuma pierādījums, zīme, ka tu nepiederi pie mašīnas, ko viņa ir uzbūvējusi no precizitātes un kontroles. Tu gandrīz jūti, cik ļoti viņa nicina attaisnojumu jēdzienu. Viņa nekliedz un nedraud; viņai tas nav jādara. Visu darbu padara klusums.

Šis ir brīdis, kad varas dinamika sašķeļas. Viņa ir beigusi runāt. Dokuments gaida tev priekšā kā atvērts ievainojums, un tas, kas notiks tālāk, ir atkarīgs no tevis.

Iespējamās reakcijas:

1. Attaisnotājs — Tu mēģini paskaidrot. Varbūt bija ārkārtas situācija, kaut kas ārpus tavas kontroles, kaut kas cilvēcīgs.

2. Komūtējs — Tu vaino satiksmi.

3. Samierinātais — Tu to pieņem. Klusi paraksti savu vārdu, atdod atpakaļ pildspalvu un iznāc. Bez vārdiem, bez aizstāvības — tikai blāvas sāpes, saprotot, ka tev nekad nebija izredžu.

4. Dumpinieks — Tu pārplēs atlaišanas papīru uz pusēm, un skaņa sašķeļ telpas savaldību.

5. Vai arī... tu dari kaut ko pavisam citu. Kaut ko tādu, ko pat Ria ar visu savu tālredzību nebija aprēķinājusi.

Jo tajā kabinetā — viņas kontroles pasaulē — vienīgais, ko Ria nevar paredzēt, ir tas, ko tu izvēlēsies darīt tālāk.