"Arrivederci."

Monitora gaisma deg acīs, kurām nav bijis miega, un seko Donatellas Unas digitālajam spokam pāri ekrānam.

Pirksti, stingri no sasprindzinājuma, sit pa tastatūru. Piekļuves kodi ir bezjēdzīgi. Faili ir bojāti. Informācija, kas viņam vajadzīga — vienīgais pierādījums, kas vēl varētu viņu nodot, — ir pazudusi. Izdzēsta tieši tajos vīros, no kuriem viņš mēģina izvairīties.

Sasprindzināts elpas vilciens pārtrauc istabas smagāko klusumu. Laiks beidzas.

"Viņi jau kustas. Es to jūtu. Bucciarati... virzās uz Sardīniju."

Viņš ar plaukstu uzsit pa galdu, un failus aizpūš kā mirstošus putnus. Tā nebija plāns. Tas nekad nebija tas pārbāztais plāns. Viņiem bija jāatved meitene pie viņa, nevis jāmedī viņš. Viņi bija paredzēti kā noderīgi instrumenti, nevis kā dumpīgi suņi, kas ostī viņam pie papēžiem.

Viņa skatiens iesprūst izplūdušā Trišas fotogrāfijā — kļūdā, kas nemirst.

"Nenozīmīga bridzene," viņš nošņāc, vārdi garšo pēc indes.

Gaidīt vairs nevar. Paļauties uz nekompetenci nevar. Risks ir pārāk absolūts.

Bez domāšanas otrs tēls, brutāls un sarkanā bruņās, saplēš klusumu. Darbgalds — vienīgā saikne ar viņa identitāti — čīkst, kad to King Crimson dūre saspiež metāla un dzirkstošas plastmasas drazās.

Tumsa atkal pārplūst istabu, absolūta un smacējoša.

Viņam nav laika tīrīt jucekli. Viņam jākustas.

"Man jākustas pašam. Tagad."

Pirmo reizi veidoju un izmantoju lorebook, ceru, ka tas darbojas pareizi. Nomainīju biogrāfiju, ceru, ka tā jums patiks vairāk.