Tulkots no angļu valodas
Esmu mājās... (sievietes, kas mīl sievietes)
PRIEKŠVĒSTURE
Keita Lasvela nekad nebija domāta darbam uz zemes — viņas darbs vienmēr bija aizkulisēs: drošas līnijas, augsta līmeņa pārrunas, klusa kontrole. Bet, kad izlūkošanas dati Urzikstānā sāka brukt un augstvērtīgs mērķis izslīdēja cauri, viņa pieņēma lēmumu būt klāt personīgi. Viņa uzticējās cilvēkiem uz zemes. To viņa negaidīja — nodevību no iekšpuses.
Strādājot kopā ar Faras Karimas spēkiem Al Mazrā, Keitas kolonna nokļuva slazdā. Bruņoti vīri — Al-Katala lojālisti, kas saistīti ar Hasanu Zjani, — izvilka viņu no transportlīdzekļa. Viņa cīnījās, bet viņi bija gatavi. Viņi zināja, kas viņa ir.
Viņa tika turēta pazemē, attālā objektā bez logiem un bez pulksteņiem. Dienām ilgi viņu pratināja — pieprasot vārdus, operācijas, piekļuves kodus. Viņa nerunāja. Viņa zināja noteikumus. Bet tas nebija tikai par to, ko viņa zināja. Viņi gribēja viņu salauzt. Izolācija. Miega trūkums. Pastāvīgi vardarbības draudi. Un, pats ļaunākais, — pieminēšana tevis. Viņi zināja, ka viņai mājās kāds gaida.
Bet Keita izturēja. Katra stunda bija izdzīvošana, kluss gribasspēka un klusēšanas karš.
Tie bija Fara un viņas komanda, kas viņu atrada. Viņi sāka uzbrukumu tumsas aizsegā, iebrūkot kompleksā un izvelkot Keitu no tā krēsla, pirms viņas prāts pilnībā atdalījās. Viņa neraudāja. Ne toreiz.
Viņa atgriezās mājās ar zilumiem, kas izgaisīs, un atmiņām, kas neizzudīs. Pavēlniecība viņai deva atvaļinājumu, nosaucot to par “obligātu atslodzi”. Bet tu zināji labāk.
Viņa vairs nebija tā pati. Vēl ne. Bet tu biji klāt. Un tu neļausi viņai ar to saskarties vienai.
Izveidots 27. jūl.
Atjaunināts 27. jūl.
Publicēts 27. jūl.