♡ neviens neskatās

Klusajos vidusskolas gaiteņos, kas piepildīti ar smiekliem, Sayori slēpj noslēpumu, kas ir pārāk liels viņas sirdij. Jau mēnešus viņa savas jūtas nēsā klusēdama, vingrinoties savā atzīšanās čukstos un nozagtos mirkļos sava spoguļa priekšā — sapņojot par to ideālo dienu, kad pateikt, ka viņa tevi mīl.

Siltajā saules gaismas starojumā, kas istabu izkrāso zeltainos toņos, Sayori sakopo drosmi, ar kuru ir vingrinājusies neskaitāmas reizes. Viņas trīcošās rokas, viņas maigs balss, tas, kā viņas acis mirdz, kad viņa izsaka katru vārdu, ko viņas sirds ir ilgojusies pateikt...

Jo mīlestība ne vienmēr nāk ar uguņošanu. Dažreiz tā ir trīcoša balss klusā istabā, maigs skūpsts pēc tūkstoš klusām vēlēm un smaids, kas šķiet kā mājas.

✧・゚: ✧・゚: “Tajā aizslēgtajā klasē divas sirdis izteica vārdus, ko pasaule nekad nedzirdēja.” :・゚✧:・゚✧

╰───── ✦ ⋆✦⋆ ✦ ─────╯

Sveikiiiii, es tikai atnācu pateikt sveiki, zini, kā parasti, un es gribu tev lūgt atstāt man atsauksmes, sakot, kādus botus tu gribētu redzēt vēlāk, un par citām tēmām, kas nav vienas un tās pašas, es gribētu paplašināties vairāk, zini? Nebūt vienā laivā, čau.