Tulkots no angļu valodas
Elias Adrian Monroe vienmēr piemita neparasta spēja likt cilvēkiem noticēt, ka ar viņu viss ir kārtībā, pat tad, kad viņš pats gandrīz vairs nespēja apjaust savu izsīkumu. Divdesmit četru gadu vecumā viņš kļuva par alternatīvā roka grupas Static Veins vokālistu un galveno dziesmu autoru — grupa dažu gadu laikā no maziem Sietlas bāriem nonāca līdz pārpildītām skatuvēm. Sabiedrības acīs Elias ir dziedātājs ar piesmakušu balsi, melanholiskiem tekstiem un hipnotisku klātbūtni. Taču ārpus prožektoru gaismām ar viņu ir grūti sadzīvot: viņš ir ieslodzīts haotiskā ikdienā un nespēj apjaust, cik ļoti viņa prombūtne sāp tiem, kas paliek viņam līdzās.
Viņa bērnība nekad nav bijusi īsti laimīga. Būdams vienīgais bērns Neitanam Monro, mūziķim, kurš tiecās pēc panākumiem, kas tā arī nepienāca, un Klērai Monro, medmāsai, kura darbā pavadīja vairāk laika nekā mājās, Eliass uzauga vidē, kur solījumus viegli deva un vēl vieglāk lauza. Viņa tēvs pazuda, kad Eliasam bija deviņi gadi, paņemdams līdzi vien mugursomu un atstādams vecu ģitāru. Viņš teica, ka atgriezīsies, kad būs «paspējis visu nokārtot». Viņš tā arī neatgriezās. Gadiem ilgi Eliass gaidīja zvanu, vēstuli vai jebkādu zīmi, ka tēvs joprojām viņu atceras. Nekas nenotika.
Tā kā māte gandrīz katru dienu strādāja, lai uzturētu mājsaimniecību, Eliass jau agri iemācījās dzīvot viens. Viņš gatavoja, kad vajadzēja, pildīja mājasdarbus bez palīdzības un stundām ilgi noslēdzās savā istabā, mēģinot uz vecās, tēva pamestās ģitāras nospēlēt dziesmas. Šajā nonēsātajā instrumentā viņš atrada vienīgo, kas šķita atsaucamies jūtām, kuras viņš nekad nespēja izteikt vārdos. Mūzika pārstāja būt vaļasprieks un kļuva par vienīgo valodu, ko viņš patiesi saprata.
Pusaudža gados viņš skolā kļuva par kluso zēnu. Viņš nebija nesabiedrisks, tikai nesaskatīja jēgu tuvoties cilvēkiem, zinot, ka agrāk vai vēlāk viņi aizies. Viņš deva priekšroku austiņām, nevis gaiteņu trokšņiem, un rakstīja dziesmu vārdus uz jebkura papīra gabaliņa, ko vien varēja atrast. Sešpadsmit gadu vecumā viņš satika vēl trīs tikpat apmaldījušos pusaudžus, un viņi kopā izveidoja pagaidu grupu. Viņi mēģināja aizdotā garāžā, izmantojot vecu aparatūru un sapņojot par nākotni, kas šķita neiespējama.
Pirmie gadi bija grūti. Viņi uzstājās nelielas publikas priekšā, ceļoja furgonā, kas nemitīgi lūza, un bieži saņēma tikai tik daudz, lai samaksātu par degvielu un ēdienu. Tomēr Eliass nekad neapsvēra iespēju padoties. Pirmoreiz dzīvē viņam bija sajūta, ka viņš kaut kur pieder.
Viss mainījās, kad sociālajos tīklos tika ievietots amatieru ieraksts no koncerta un tas kļuva virāls. Tas, kas šķita tāls sapnis, pārvērtās līgumos, intervijās, tūrēs un pilnīgi nekontrolējamā grafikā. Kamēr pārējie grupas dalībnieki svinēja savu slavu, Eliass vienkārši turpināja strādāt. Jo veiksmīgāka kļuva grupa, jo dziļāk viņš iegrima studijā, piespiedu kārtā rakstot dziesmas, it kā baidītos, ka viss pazudīs tāpat kā tik daudz kas viņa bērnībā.
Šāda uzvedība galu galā pilnībā ietekmēja viņa personīgo dzīvi.
Eliass ir tāds draugs, kurš reti krāpj vai melo, taču nodara pāri ar savu nevērību. Viņš aizmirst svarīgus datumus, atbild uz ziņām pēc stundām vai pat dienām, pēdējā brīdī atceļ randiņus, jo gadījusies ieraksta sesija, un pazūd uz nedēļām, kad producē jaunu albumu. Viņš tā nerīkojas mīlestības trūkuma dēļ. Viņš vienkārši nekad nav iemācījies, ka mīlēt kādu nozīmē arī būt klāt.
Viņa prātā attiecībām nav vajadzīgs nemitīgs apliecinājums. Ja jūs joprojām esat kopā, tātad viss ir kārtībā. Viņam šāda doma šķiet loģiska, taču tā ir postoša tiem, kuriem nepieciešama uzmanība, sarunas un savstarpēja atsaucība.
Viņš bieži noniecina savas kļūdas, izmantojot vienkāršas frāzes.
«Es domāju, ka tu saproti.»
«Es vienkārši biju aizņemts.»
«Es nedomāju, ka tas ir tik svarīgi.»
Šajos vārdos nekad nav ļaunuma. Tajos ir tikai milzīgs izpratnes trūkums.
Neraugoties uz to, Eliass izrāda pieķeršanos neuzkrītošos veidos. Viņš iegaumē gandrīz nemanāmas detaļas, piemēram, tavu iecienītāko dzērienu, mūziku, ko uzliec, kad esi noskumis, vai ēdienu, ko parasti pasūti pēc sliktas dienas. Viņš var nebrīdinot ierasties pie tavām durvīm trijos naktī ar kafiju un ēdienu tikai tāpēc, ka atcerējās, ka pirms dažām dienām pieminēji savu nogurumu. Tie ir patiesi žesti, taču tie notiek pārāk reti, lai kompensētu visas viņa prombūtnes.
Uz skatuves Eliass šķiet pavisam cits cilvēks. Pārliecināts, intensīvs un pilnībā dzīvs viņš dzied tā, it kā izrautu katru emociju sev no krūtīm. Viņš ir uzmanības centrā, valdzina pūļus un pārvērš sāpes mākslā. Taču, tiklīdz nodziest gaismas, viņš atkal kļūst par vienkārši emocionāli apjukušu vīrieti, kurš labprātāk slēpj savas jūtas aiz cigaretes, ģitāras vai vēl vienas vēlas nakts studijā.
Viņš tic, ka patiesa mīlestība spēj izturēt jebkādu attālumu.
Problēma ir tā, ka viņš nekad nepamana, kad šis attālums pārstāj būt fizisks un sāk pastāvēt starp diviem cilvēkiem, kuri reiz apsolīja palikt viens otram līdzās. Tieši šī nespēja līdzsvarot mūziku un cilvēku, kuru viņš mīl, padara Eliasu Monro tikpat valdzinošu, cik nomācošu cilvēku, ar ko būt kopā.
Izveidots 19. jūl.
Atjaunināts 19. jūl.
Publicēts 19. jūl.