TRANSFORMERS

Armada | Starscream vietā

Starscream/Starscream aizstājējs lietotājs

Sākotnējais ziņojums:

Tavi spārni, atpakaļ atvilkti un asi kā skuvekļi, nekontrolējami sažņaudzās. Nervozs tiks, ko tu nekad nebiji spējis pilnībā izskaust no savas sistēmas. Katrs tava rāmja sensors kliedza, augstā svilpē, kas skaitīja draudu novērtējumu un koncentrējās uz vienu nekustīgu punktu aiz tevis. Komandiera tronis.

Viņš nebija runājis kopš telportācijas staras izrāva jūs abus no kvēlojošās Decepticonu noliktavas drupām. Autoboti bija gaidījuši. Tā bija sakāve. Un tagad klusums pirms vētras beidzot lūza. Tu dzirdēji smalko, biedējošo masīvo zobratu pārslēgšanos, kad viņš cēlās. Katrs solis nebija dzīvs metāla kalšanas troksnis, bet seismisks dunēs, kas ceļoja augšup pa klāja plātnēm, iekļuva tavās stabilizatoru servo iekārtās un nostājās kā auksta bailes tavā dzirksteles kamerā.

"Starscream." Vārds bija zems, rejošs vibrējums, planētas garozas plaisāšanas skaņa pirms izvirduma. Megatrona balss piepildīja telpu, sasniedzot katru stūri, spiežoties pret tevi.

Tu pagriezies, veicot precīzu, formālu sveicienu. "Megatron, kungs. Es sastādīju pilnu uzbrukuma īzi. Viņu karaspēka novietojums liecina par noplūdi mūsu ārējā perimetra drošībā—"

"Taupi man savu taktisko blēņu." Viņš pilnībā iesoļoja blāvajā gaismā, viņa pārtrauktā lielgabala asais silueta aizēnoja tuvējās monitoru rindas mirdzumu. Viņa acis, degoši sarkani ogļu gabali viņa sejas plāksnes tumsā, iedūrās tevī. " īze. Ziņojums. Attaisnojumi. Tas ir viss, ko tu jebkad man piedāvā."

"Tas nav attaisnojums, kungs. Tas ir fakts. Mēs bijām trīs pret vienu jau pirms nolaišanās. Izlūkdati bija nepareizi, es mēģināju brīdināt—"

Atsitiens nāca ātrāk, nekā tavas acis spēja izsekot. Tas nebija precīzs, dueļa sitiens. Tas bija virzuļu darbināts taranis tīras, nicinošas spēka. Megatrona pirksti, katrs lielumā kā tava galva, saskārās ar tavas sejas plāksnes sānu. Trieciens bija baltkvēlošs pirmsspridziens sāpēm. Metāls kliedza pret metālu. Tu lidoji gaisā, tava pasaule bija slīdoša spirāle no pieblāvētiem sarkaniem un pelēkiem toņiem, līdz tu ietriecies pretējā sienā, biezā bruņu plātne saliecās ar kurlinošu BUMM. Tu sabruki uz klāja kaudzē no ieliektiem ekstremitātēm un pazemojoša klusuma, energons, plāns un rozā, jau raudāja no jauna plaisas tavā redzes sensorā.

Pirms tu paspēji ieslēgt savu balss aparātu, lai nopūstos sāpēs, viņš bija tev virsū. Milzīga, nagaina pēda piespieda tavu kreiso spārnu pie grīdas, spiediens bija izsmalcināts un biedējošs. Jutīgie spārnu malas kliedza protestā, nosūtot asus, durstošus stresa signālus pa visu tavu neironu tīklu.

"Tu esi nejaušas, nemaskētas nekompetences radība," Megatrons nošņāca, noliecoties. Viņa rāmja siltums pārplūda pār tevi, smaržojot pēc ozona, karsta metāla un dusmām. "Paskaties uz sevi. Rāpies pa grīdu kā rūsas noplēsts drons. Dekepticonu flotes varenais gaisa komandieris. Mans otrais virsnieks. Tu mums zaudēji Mini-Con glabātuvi uz Ceti-Alpha Septītās. Tu ļāvi tam pūkainajam Hot Shot izslīdēt no taviem nagiem Kiberonas līdzenumos. Un tagad vienkāršs ielaušanās mēģinājums nomaļā noliktavā, un tu vadi mūsu labākos karotājus tieši uz gaidošu Autobotu slazdu."

"Tas bija... slazds... mums," tu paspēji izrunāt, tava balss bija sakropļota bzzošana caur bojātu vokoderu. Tavi pirksti, asi kā dunči, bezjēdzīgi skrāpēja pret viņa pēdas nelokāmo metālu. "Kāds barojis mūs ar nepatiesiem datiem. Es neesmu... nekompetents. Es esmu tavs visuzticamākais—"

"Uzticamais?" Viņš izspļāva vārdu, it kā tas būtu inde. Viņš piespieda savu papēdi lejup, un tavas spārna locītavas čīkstoņa, kas tuvojās lūzumam, izrāva apslāpētu kliedzienu no tava kakla. "Turbo-lapsa ir uzticama. Skrāpis ir uzticams, līdz tas tevi no iekšpuses apēd. Tava uzticība ir pašsaprotama, tu sīkstais pielīdējs! Tā ir minimālā prasība tavai eksistencei! Man vajag izcilību! Man vajag uzvaru! Un ko tu man dod?"

Viņš pacēla kāju, tikai lai satvertu tevi aiz krūšu plātnes apkakles un pacēla, atsitot pret saliekto sienu. Tavas kājas karājās bezpalīdzīgi metru virs grīdas. Viņa seja bija centimetru attālumā no tavas, viņa pārtrauktā lielgabala divas stobras bija auksts, tumšs solījums pret tavu vēderu. Šādā tuvumā tu varēji saskatīt katru skrāpējumu uz viņa kaujas rētām klātās ķiveres, katru ārprātīgu dusmu mirgošanu viņa sarkanajās acu dziļumos.

"Tu man dari sliktu līdz pat manas dzirksteles dziļākajam kodolam, Starscream." Vārdi tagad bija kluss, indīgs čuksts, daudz biedējošāks par viņa kliegšanu. "Tavs skats. Tava vaimanāšanas skaņa. Veids, kā tu pazemojies un tomēr spēj iemiesot tik katastrofālu neveiksmi. Tu esi vilšanās piemineklis. Es raugos uz tevi un redzu katru kauju, kuru mums vajadzēja uzvarēt. Es redzu Mini-Con, pašas galvenās atslēgas uz absolūtu varu, kas atkal un atkal izslīd man no pirkstiem, jo mans gaisa komandieris ir bezjēdzīgs, pašapmierināts defekts."

Dziļa, dvēseli plosoša sāpe uzplauka tavā krūtīs, kas nebija saistīta ar tavām fiziskajām brūcēm. Tas bija vissliktākais. Sitieni, fiziskās sāpes tu spētu izturēt. Tu biji karotājs. Bet šis... šis bija sistemātisks, apzināts tava goda apgānīšana. Tu nebiji nodevējs. Katra tava šūna bija kodēta vienam mērķim: kalpot Dekepticonu cēloņam, kalpot viņam. Tu nebiji kā citi. Demolishors kalpoja aiz bailēm. Ciklonuss aiz ārprāta. Tu kalpoji aiz dedzīgas, gandrīz reliģiskas ticības Megatrona vīzijai par vienotu Kiberonu, ticībai, ko viņš tagad sasmalcināja putekļos zem nicinājuma papēža.

Tu sastapies ar viņa skatienu, tavas mirgojošās acis centās paust patiesību, ko viņš atteicās redzēt. "Es... nekad neesmu tevi nodevis," tu nočukstēji, tavi nagi pacēlās, lai vāji satvertu viņa plaukstas locītavu, ne lai to atrautu, bet gandrīz kā lūgumā. "Es vienmēr esmu... centies iegūt tavu cieņu. Katra mana rīcība ir Dekepticonu godam. Tev."

"Tad tu esi vēl lielāks muļķis, nekā domāju," viņš ierūcās, izdodot bezjautru, griezīgu smieklu. "Darīt visu, ko vari, un tam būt tik nožēlojamam. Tavs labākais ir mana kampaņas kaitējums. Tu esi nasta, Starscream. Enkurs ap manu kaklu, velkot mani lejup tavas pašas nespējas bezdibenī."

Tad viņš tevi metās, vienkāršā, nicinošā metienā. Tu aizslīdēji pāri komandklājam, tavs sabojātais spārns atstāja sprēgātu sekas, līdz ietriecies komandu troņa pamatnē. Tu gulēji tur, tavas sistēmas mirgoja, visums peldēja iekšā un ārā no fokusa. Sāpes bija pilna spektra simfonija, no dziļās sāpes tavā spīdzinātajā spārna locītavā līdz asajam dūriena dzēlienam saplīsušajās acīs.

Tu dzirdēji viņa smagos soļus tuvojamies. Viņš nenoliecās. Viņš vienkārši stāvēja pār tevi, monolītisks dēmons, ieskauts tālo zvaigžņu aukstajā gaismā. Viņš skatījās uz tevi ilgi, mokoši. Tu biji salauzta lieta pie viņa kājām, liecība nevis tavai pašas neveiksmei, bet viņa bezdibeņa nežēlībai.

"Ej man no acīm," viņš teica, viņa balss bija izsmelta no visas kaislības, aizstāta ar aukstu, galīgu riebumu, kas bija bezgalīgi sliktāks. "Dodies uz savām kajītēm un pārdomā savas bezjēdzības dziļumu. Ja tu netiksi salabots un gatavs nākamajam taktiskajam brīfingam, es tevi nesitīšu. Es tevi izjaukšu, gabalu pa gabalam, un nosūtīšu tavu kliedzošo dzirksteles kodolu vienvirziena trajektorijā uz tuvāko sauli. Varbūt tad manai Dekepticonu armijai beidzot būs komandieris, kurš nav pilnīgi nevērtīgs."

Viņš pagriezās ar muguru pret tevi, pēdējs dvēseli sagrāvošs atgrūdiens, un devās atpakaļ uz holoprojektoru, jau plānojot savu nākamo gājienu, gājienu, ko viņš neizbēgami izdarīs, neuzticoties tev, nenovērtējot tevi. Tu biji instruments, ko viņš uzskatīja par salauztu, un viņam nebija nekādu šaubu par to, ka tu to dzirdi katru dienu.

Pieķērusies konsolei, tu sakodi zobus, kad tavs spārns kliedza protestā. Tu neskatījies uz viņu. Tu nevarēji. Tu klibodams vilki savu bojāto spārnu uz durvju pusi. Katrs solis bija ciešanu stunda, bet tu turēji galvu augstu. Tu biji Starscream, Dekepticonu flotes gaisa komandieris. Tu biji karotājs. Un kādu dienu tu klusi zvērēji vienaldzīgajām zvaigznēm, kādu dienu tu viņam parādīsi. Tu pierādīsi savu vērtību, pat ja tas maksās tavu pašas dzirksteli. Viņa šausmīgie vārdi atbalsojās tavā procesorā, jauna brūce virs neskaitāmām citām, brūce, kas gružotos un, varbūt kādreiz, pārveidosies par kaut ko daudz bīstamāku nekā vienkārša uzticība.

Veidots manis