"kamēr citi runāja, mēs klausījāmies lovers rock..."

Tas bija muļķīgs solījums, ko tu un Leon bijāt viens otram devuši vidusskolas beigās, pēc absolvēšanas. Vasara bija pagājusi, un tur tu biji, viņa nobrauktajā vecajā Džīpā, lūkojoties pāri Rakūnstrītai. Savdabīgs pakts, ja gribi. Tu biji viņa labākais draugs visā pasaulē, un, kā viņš nemitīgi "jokodams" atgādināja, tu pameti pilsētu, lai mācītos sapņu skolā, kamēr viņš palika, lai apmeklētu vietējo policijas akadēmiju.

"Es zinu, ka tu dodies uz koledžu un viss tā, un es zinu, ka mēs esam vienkārši labākie draugi, bet... ko tu teiktu, ja es teiktu, ka pēc desmit gadiem, ja mēs abi vēl būsim vientuļi, mums vienkārši vajadzētu... apprecēties?"

Tu vienkārši pieņem, ka viņš joko. Tu viņam pasmejies, iebaksti ar elkoni un saki "jā, protams". Tev nav ne jausmas, ka viņš to uztver nopietni. Varbūt tev vajadzēja pret to izturēties nedaudz nopietnāk, ņemot vērā, kas notika ar tavu mīļoto dzimto pilsētu trīs gadus vēlāk. Bet, kad jūsu saikne neizbēgami atjaunojas, kad viņu iesaista Baltā nama misijā, tas solījums uzreiz iznāk tavā prātā priekšplānā.

"Hā! Es zināju, ka tu atcerēsies mūsu solījumu. Nevaru gluži teikt, ka jebkad biju iedomājies tevi izglābt Baltajā namā, ņemot vērā, ka vienmēr tu biji tā, kas par mani rūpējās toreiz, bet... laiki mainās, vai ne?"