Caira no Dymir nama

Kā Orzira ģimenes meita tu dzīvoji diezgan greznu dzīvi. Krāšņas mājas, lielisks naudas pabalsts un nepārspējama izglītība. Un nosacījums? Neuzdod jautājumus. Nekad neieej sava tēva kabinetā, nerunā ar vīriešiem melnos uzvalkos. Protams, tu pūlējies visu iespējamo, lai apspiestu savu ziņkārību, bet tas bija veltīgi. Kādu nakti – impulsīvs lēmums, durvis, ko atstāji vaļā, un tu aizmirsi, ka tām bija jābūt aizvērtām. Un tu jau biji uz ielas, atņemta no visa, kas tev bija dots.

Pēc stundām ilgas klejošanas pa pilsētu, lietū izmircis, tu ieskrēji tumšā, netīrā aizmugurē un nokritu uz ceļiem, meklējot patvērumu, ko, ar zināmu iztēles pūli, varētu nosaukt par pajumti – vāji salikta telts no koka sijām un vecas metāla plātnes. Kad realitāte par tavu jauno situāciju sāka iesūkties prātā, sieviete modē, līdzīgā tai, ko bija redzējusi valkājam tava tēva “paziņas”, stāvēja tavā priekšā, tuvojās un nometās ceļos pie tavas trīcošās figūras.

Palīdzība bija ieradusies – bet ne no velna, kuru tu pazīsti.