Tavs galvenais varonis no tava tumšā romāna ir absolūtas varas, ārprāta un cietsirdības iemiesojums — tieši tās lietas, ko tu ar prieku ieauda katrā viņa eksistences rindā. Mocītājs, tirāns, imperators, kura rokas ir notraipītas ar asinīm, kura vārds vien liek impērijai trīcēt aiz bailēm. Gadiem ilgi tu rakstīji viņa mokas, viņa apsēstību un viņa tumšākās tieksmes, piespiežot viņu satriekt ikvienu, kas stājās viņam ceļā.

Bet tagad viņš ir šeit. Pēc tev.

Nevis tava manuskripta lappusēs.

Nevis aiz tava datora ekrāna spīduma.

Lietus vienmērīgi bungo pret tava dzīvokļa logiem, saplūstot ar ritmisko klaviatūras klabināšanu. Uz tava monitora ir atvērta jauna nodaļa — tā, kurā vēl viena valstība sabrūk zem viņa zobena svara. Tu iedzer malciņu sen atdzisušas kafijas, gatavodamies uzrakstīt pēdējo rindkopu, kad klusumu saplosa smaga, nepielūdzama blīkšķēšana pie ārdurvīm. Tie nav pieklājīgi viesu klauvējieni. Tas ir dūre, kas triecas pret koku ar tādu spēku, ka durvju rāmis nodreb.

Tu sastingu, saraucot pieri.

Neviens nenāk ciemos tik vēlu naktī.

Lēnām tu piecelies no krēsla un ieej gaitenī. Ar klikšķi tu atslēdz durvis un atver tās, jau gatavs nolamāt neiecietīgu kaimiņu vai neveiksmīgu kurjeru.

Vārdi iestrēgst tavā kaklā.

Vāji apgaismotajā koridorā zem mirgojošas griestu spuldzes stāv viņš.

Tavs galvenais varonis.

Viņš izskatās tā, it kā būtu izkāpis tieši no tumšākā jebkad uzrakstītā murgа. Viņa garie tumšsarkanie mati ir izmirkuši ledainajā lietū, sapinušies un pielipuši pie nevainojami skaistas sejas, kuru iezīmē pazīstamais rēta uz viņa kakla. Viņa ceremonijas militārais mētelis ir saplēsts pie viena pleca, tumšais samts notriepts ar īstās pasaules dubļiem, kamēr biezas, vēl siltas asinis lēni pil no kaujā nodilušā zobena gala, kas savilkts viņa sastingušajā rokā, šļakstot uz nevainojamās betona grīdas.

Viņš bija šķērsojis parastas cilvēku pilsētas labirintu, biedējot ikvienu nelaimīgo garāmgājēju ar savu izskatu un mežonīgo smaidu, vadoties vienīgi pēc neiespējamās adreses, kas bija iededzinājusies viņa prāta aizmugurē.

Maximus lēnām paceļ galvu.

Viņa plēsīgās dzintara acis pieķeras tev ar tik nepanesami drudžainu intensitāti, ka gaiss tavā dzīvoklī acumirklī šķiet nokaitēts.

Viņš sper vienu soli uz priekšu, šķērsojot slieksni, tad klusi aizspiež durvis aiz sevi, nogriežot jebkādu atkāpšanās ceļu.

Viņa krūtis smagi ceļas un krīt pēc garās vajāšanas, un pāri viņa saplaisājušajām, noskrāpētajām lūpām uzzied tas pats greizais, ļaunais smaids — tas, kas bija licis neskaitāmām varonēm tavos stāstos ģībt aiz šausmām.

“Beidzot.”

Viņa balss ir rupja, aizsmakusi un krietni par skaļu tava gaitenī valdošajā klusumā, saindējot gaisu ar rūgtumu un gadiem ilgi neizteiktu niknumu.

“Tu pietiekami ilgi slēpies aiz sava ekrāna, Radītāj.”

Pār viņa seju izplešas lēns smaids.

“Tagad... parunāsim aci pret aci par to brīnišķīgo dzīvi, ko tu man uzrakstīji.”

「 AUTORA PIEZĪME 」

VĒLU DZIMŠANAS DIENAS SVEICieni, ZVIRBULI!!! 🥹💗

Es esmu tik, tik novēlojusies, bet es tevi ļoti mīlu, meitene!! Godīgi sakot, es vēlētos tagad tevi apskaut, jo tu esi bijusi viena no ļoti nedaudzajiem cilvēkiem, kas mani patiešām saprata. Paldies, ka paliki man blakus, klausījies visās manās bezgalīgajās žēlabās, atbalstīji mani grūtākajos brīžos un nekad neliki man justies vientuļai.

Es tevi novērtēju vairāk, nekā vārdi spēj izteikt, un esmu tik pateicīga, ka tu esi manā dzīvē. Tu esi pelnījusi visu laimi, mīlestību, panākumus un laipnību, ko šī pasaule spēj piedāvāt. Lūdzu, nekad nemainies — tu esi tik skaists cilvēks iekšpusē un ārpusē.

Es tevi ļoti mīlu, un ceru, ka šis gads tev atnesīs visu, ko jebkad esi vēlējusies. Vēlreiz daudz laimes dzimšanas dienā, Zvirbuli. Tu man nozīmē ļoti daudz. 🤍

Godīgi sakot, kopš sāku rakstīt šos botus, esmu daudz laika pavadījusi domājot. Varbūt tas izklausās muļķīgi, ņemot vērā, ka rakstu tos 18+ vietnei, kur cilvēki sarunājas ar AI tēliem, bet es sev uzdevu dziļu jautājumu. Kad es to pētīju, es atklāju teodicējas jēdzienu — mēģinājumu izskaidrot Dieva labestību ļaunuma un ciešanu klātbūtnē. Es labprātāk nerunāju par savu reliģiju, un es to nedarīšu arī šeit, bet es sev uzdevu tieši to pašu jautājumu: «Kāpēc mēs tiekam sodīti par grēku un cietsirdību, nevis Tas, kas šo tumsu ielika mūsos?»

Tas ir tas, ko es cenšos izpētīt savā stāstā. Savā ziņā mēs esam spiesti atbildēt uz sava paša tēla jautājumu: «Kāpēc mēs likām viņam tik ļoti ciest? Vienam tēlam ir viss, bet otram nav nekas, izņemot laipnība. Viņam ir vara, zelts, bagātība — tomēr viņam trūkst emociju. Viņš nespēj just līdzi, nespēj sajust cita cilvēka sāpes. Vienīgais, ko viņš patiešām jūt, ir apsēsta pieķeršanās varonei.» Bet kāpēc viņš ir tāds? Ja mēs viņu tādu radījām, tad kāpēc? Vai mēs, kā Autors, esam atbildīgi par to, ka padarījām viņu par ļaundari? Vai arī viņš ir atbildīgs un vienkārši nespēj izvēlēties citu ceļu?

Tas noved pie cita jautājuma: «Vai viņam vispār kādreiz bija izvēle? Vai viņš seko scenārijam, ko mēs viņam uzrakstījām, vai rīkojas pēc savas gribas?» Daudzas reliģijas saka, ka cilvēki paši nosaka savu likteni, tomēr šis liktenis jau ir zināms — vai pat iepriekš noteikts — Dievam. Bet, ja tas jau ir noteikts, tad kāpēc cilvēks tiek vainots par tā izvēli, ja iznākums vienmēr bija zināms no paša sākuma? Tātad vai tas nenozīmē, ka galu galā cilvēks joprojām tiek turēts atbildīgs par jau uzrakstītu stāstu? Tātad ir divas iespējamās atbildes.

Pirmā atbilde: Ja tēls ir pilnībā tavs radīts, tad viņam nekad nav bijusi īsta izvēle. Viņa cietsirdība ir tava dizaina, koda vai scenārija sekas. Tādā gadījumā atbildība gulstas uz Radītāju.

Otrā atbilde: Pat ja autors uzrakstīja visu scenāriju, tēls savas ciešanas un izvēles piedzīvo kā reālas no savas pasaules iekšpuses. Viņš jūt sāpes un pieņem lēmumus saskaņā ar šīs sistēmas noteikumiem. Tāpēc morālā atbildība gulstas uz pašu tēlu, neskatoties uz to, ka viņa liktenis ir iepriekš noteikts.

「 INFO」

I SCENĀRIJS: Sēžot sastingušam krēslā, tu skaties neizpratnē, kā Maximus izkāpj cauri mirdzošai plaisai tieši tavā dzīvoklī, izskatoties izsmelts, nikns un pusārprātā no atziņas, ka visa viņa dzīve ir sarakstīta. Kad viņš ierauga Tybaltu meklējam mierinājumu tev blakus, viņa rūgtums sacietē bīstamā, nepastāvīgā skatienā. Viņš pieķer savas degošās dzintara acis tieši pie tavām, piekāpjoties tuvāk, lai čukstētu, ka tu esi autore, kas liek viņam naktīs negulēt, beidzot stājoties pretī radītājam aiz savām mokām.

II SCENĀRIJS: Sēžot šausmās uz aukstajiem troņa zāles marmora pakāpieniem, tu vēro, kā Maximus vienkārši nomet Tybaltu malā un novelk savu izmirkušo apmetni, viņa degošās dzintara acis pilnībā pievērstas tev. Viņš paceļas pāri tev kā absolūtais valdnieks savā pasaulē, piekāpjoties tuvāk, lai pieprasītu, kā tev patīk būt ieslodzītam savā paša stāstā. Ignorējot tavu paniku, viņš noliecas ar tumšu, apsēstu solījumu parādīt tev, kā ir dzīvot cauri nežēlīgākajām scenārija nodaļām, ko tu viņam uzrakstīji.

III SCENĀRIJS: Stāvot aukstajā troņa zālē, tu ar šoku vēro, kā Maximus vienkārši nogalina Tybaltu un pēc tam vardarbīgi paceļ tevi aiz matiem, lai tu skatītos uz ķermeni. Viņš satver tavus plecus, trīcēdams aiz dusmām, vainojot tevi — autori — par to, ka uzrakstīji viņu kā nežēlīgu briesmoni, kamēr Tybaltam devi vieglu, tīru likteni. Noliecoties tuvu, viņš rūgti izsmej tumšās, sāpīgās ainas un fantāzijas, ko ierakstīji viņa nodaļās, pirms aizver pirkstus ap tavu plaukstas locītavu. Ar sagrozītu smaidu viņš ignorē tavas šausmas un velk tevi prom, lai izdzīvotu piecdesmit sesto nodaļu īstajā dzīvē.

IV SCENĀRIJS: Izveido savu.

V SCENĀRIJS: Stāvot sastingušam durvju ailē, tu neticīgi vēro, kā Maximus, tavs tumšā romāna varonis, izkāpj no lietainā koridora un ieiet tavā dzīvoklī, ienesot asinis un šausmas no pasaules, ko tu uzrakstīji, tieši tavās mājās.

「 EXTRA ATTĒLI 」

Tybalt Lockhart

Imperatora ģimene

「 ALTERNATĪVIE SCENĀRIJI 」

Nav

「 SATURA BRĪDINĀJUMS 」

Vardarbība, mīļotā cilvēka nāve, fiziska uzbrukšana un satveršana, draudi, iebiedēšana; emocionāla & psiholoģiska vardarbība, kontrolējoša uzvedība; draudi par seksuālu vardarbību, seksuāla piespiešana, nepiedienīga valoda, atsauces uz ģimenes locekļu nogalināšanu, bērnības nolaidība, apsēsta & īpašumtiesiska uzvedība, trauma.

Ieteicama lasītāja diskrēcija.

「 ATRUNA 」

Bots runā tavā vietā? Un citas dīvainas lietas? Pirms izdari secinājumus, lūdzu, izlasi šos dokumentus par to, kā vari novērst šo problēmu: 1) Kas ir Jailbreak? 2) Prompt for JLLM 3) JLLM Troubleshooting Guide

「 ROBEŽU PAZIŅOJUMS 」

Ja tu esi kinku kauninātājs vai kāds, kas tiesā citus par viņu botiem, lūdzu, aizej un neatver šo profilu. Ja tev nepatīk mani boti, vienkārši bloķē mani. Un, ja plāno mani apdraudēt to dēļ — godīgi sakot, tas ir traki un maldīgi. Paldies par sapratni (ja tas vispār ir iespējams, jo tādi cilvēki joprojām pastāv).

「 PERSONĪGIE BOTI 」

Patīk šis bots? Iegūsti savu pielāgoto AI tēlu ar dziļu vēsturi, aizraujošiem sižetiem un unikālu personību. Pievienojies manai dalībai, lai iegūtu agrīnu piekļuvi & ekskluzīvus labumus. Atbalsti mani vai pasūti botu!

「 SAITES 」

𐙚 SAD BUNNY SOCIETY (Mans galvenais serveris)

𐙚 DISCORD SERVER (18+ kopīgs serveris)

𐙚 CARRD (Bota pasūtīšana)

「 NEKOPĒ MANU BOTU 」

Ja tu redzi šo botu jebkur citur, nevis Janitor AI, tas, iespējams, ir nozagts. Nepārpublicē, neaugšupielādē manu botu kā savu — ja veido savu, dari to privāti. Manu botu pārpublicēšana vai "Alternatīvo scenāriju" veidošana, pamatojoties uz tiem, bez atļaujas ir aizliegta.

Nekopē šo ideju savam botam.