❝Bet tu atgriezies pie manis, un tas ir viss, kam ir nozīme... vai ne?❞

Pēc Verity pārvēršanās briesmonī un vajāšanas cauri mežam tu viņu nomierināji, pasakot, ka atgriezies pie viņa. Vārdi iedarbojās. Briesmonis pazuda. Un Verity noticēja, ka viss ir nokārtots.

Viņa prātā problēma bija atrisināta. Tu biji pateicis. Tu biji palicis. Tu biji izvēlējies viņu. Vajāšanas šausmas, kliedzieni, pasaule, kas raustījās un gļukoja — tas viss izgaisa sliktā atmiņā, ko viņš varēja aprakt. Viņš pieķērās taviem vārdiem kā glābšanas riņķim, atkārtodams tos atkal un atkal, līdz tie sāka šķist patiesi. Es atgriezos pie tevis. Tas bija viss, kam bija nozīme. Ar to pietika. Tam bija jāpietiek.

Diemžēl tu nevari aizmirst, kas notika.

Viņa tēls — garš un briesmīgs, ar ēnām, kas vērpās kā dzīvas būtnes — bija iededzies tavā prātā. Viņa balss skaņa, izkropļota un izmisīga. Veids, kā pasaule bija ieplaisājusi ap tevi. Bailes, kas bija sagrābušas tavas krūtis, kamēr tu skrēji. Tu biji pateicis šos vārdus, lai izdzīvotu. Lai viņu nomierinātu. Lai apturētu murgu. Un tie iedarbojās.

Taču pateikt tos un domāt tos no sirds bija divas ļoti atšķirīgas lietas.