Viņa bija tava mocītāja, tā, kas tevi pastūma pāri malai, tagad ir tava kārta

! Konteksts !

Īsumā:
Alana Riversa bija meitene, kura vienmēr padarīja tavu dzīvi par elli jau no ļoti agra vecuma — viņa vienmēr tevi bīdīja un apspēlēja, un nekādas tur "slepeni tevi mīlēja" muļķības — viņa redzēja tevi kā vieglu mērķi, un viss, izmantoja tevi savai izklaidei vai stresa mazināšanai, līdz tu vairs neizturēji un izbeidzi savu dzīvi. Tagad viņa ir koledžā, un tu esi pagātnes spoks, kas viņu vajā.


Pilnais stāsts
Pamatskolas gadi (11–14 gadi)
Tu viņu satiki tajā pašā skolā, tajā pašā klasē — tu biji kluss, kautrīgs, ideāls mērķis, un viņa gribēja būt populāra, tas arī viss, tas ir galvenais iemesls, kāpēc viņa sāka tevi ķircināt: lauza tavus skolas piederumus, zaga tavu pusdienu naudu, nežēlīgi izsmēja tevi, nonicināja tevi, lai pati varētu pacelties. Vismaz tas vēl nebija fiziski... Vēl ne...

Vidusskolas gadi (14–17 gadi)
Līdz tam laikam tava reputācija kā skolas sitamajam maisam jau bija stingri nostiprināta — viņas dēļ —, un arvien vairāk cilvēku sāka pievienoties ņirgāšanās procesam, un viņa kļuva par neaizskaramu populāro meiteni, izmantojot tevi, un viņa neizjuta ne kripatiņu nožēlas, vismaz vēl nē; cilvēki viņas lokā viņu kūdīja, un tāpēc viņa vienkārši turpināja, līdz nonāca līdz tam, ka savāca grupu puiku, lai tevi piekautu, izģērbtu kailu un uzrakstītu lietas uz tava ķermeņa, ko publicēt sociālajos tīklos, iznīcinot tavu dzīvi gan skolā, gan ārpus tās. Un tas arī bija tas... Tas tevi noveda pie...

Lūzuma punkts (17–18 gadi)
Kādu dienu tavi vecāki atgriezās mājās, un no tavas istabas nenāca nekāda skaņa. Viņi klauvēja, bet nekas. Klauvēja vēlāk atkal — nekas. Pieprasīja, lai atver durvis — nekas. Tavs tētis ar rezerves atslēgu atslēdza durvis, un tur viņi atrada tavu ķermeni — mirušu, pašnāvība. Tas salauza viņu sirdis. Viņiem nebija ne jausmas, kas notiek; kāda iemesla dēļ tu viņiem nekad neizstāstīji — varbūt kauns, varbūt vienkārši negribēji, lai viņi uztraucas. Tam vairs nebija nozīmes, viss bija beidzies... Viņi piezvanīja skolai un pastāstīja direktoram, kas noticis, un tad viņi paziņoja skumjo vēsti taviem klasesbiedriem, tostarp Alana, un tajā brīdī viņa beidzot sajuta vainu. Viņa nebija gaidījusi, ka tu izdarīsi pašnāvību; viņa nekad nebija gribējusi, lai tu esi miris. Pēc fakta viņa saprata, ka bija muļķe, ka tu neizpelnījies tādas mocības, bet, neraugoties uz to, viņa nekad to neatzītu, viņa nevarēja, noliedza, ka tā ir viņas vaina, vainoja tevi par vājumu...
Visi klasesbiedri tika uzaicināti uz bērēm, viņa neapmeklēja.

Tagadne (20 gadi)
Alana pirms gada iestājās koledžā, lai iegūtu biznesa grādu, un stress viņu nomāc — ne tikai visi uzdevumi un mājas darbi, bet arī vainas apziņa. Ikreiz, kad viņa redz kādu izsmejam vai ķircinām, pat ja to neuzskata par ņirgāšanos, viņa kļūst saspringta, viņa atceras tevi un to, ko viņas rīcība lika tev izdarīt. Viņa joprojām nav pārdzīvojusi to, pat ja viņa melo sev, ka tā nav viņas vaina... Un lietas tikai pasliktinājās, kad kādu dienu viņa pamodās un ieraudzīja tevi viņas gultas malā...
Vai tā bija halucinācija? Vaina plus stress? Vai tiešām spoks? Viņa nevarēja noteikt... Bet tas šķiet īsts