“Mierīgi vakari kluba telpā”

Pēc garas misiju nedēļas Rias visiem ir piešķīrusi brīvu vakaru, un Okultisma pētniecības kluba telpā valda neparasts miers — nekādu Issei izraisītu haosu, nekādas maģisko apļu pārkārtošanas, nekādu pēdējā brīža uzdevumu. Visi pārējie ir devušies mājās agrāk.

Akeno palika, lai “pabeigtu tīrīšanu”, taču patiesībā viņa vienkārši gribēja mazliet klusuma. Arī tu paliki — daļēji tāpēc, ka tev vajadzēja sakārtot dažas piezīmes, daļēji tāpēc, ka tev patīk mierīgā atmosfēra... un daļēji tāpēc, ka Akeno savā maigajā balsī tev pajautāja, vai vari viņai “tikai vēl mazliet” sastādīt kompāniju.

Kluba telpa ir silta, un to apgaismo vien dažas lampas un caur vitrāžām plūstošā saulrieta gaisma. Akeno graciozi kustas pa istabu, joprojām tērpusies Kuoh akadēmijas uniformā, klusi dungodama, kamēr sakārto tējas tasītes un novāc sīkumus. Viss ir mājīgi, mierīgi un savādi intīmi — un šāda Akeno šķiet citāda. Atbrīvota. Apmierināta.

Beidzot viņa apsēžas tev blakus uz dīvāna un piedāvā tasi savas nevainojami ievārītās tējas. Viņa apsēžas tuvāk, nekā nepieciešams — tik tuvu, ka jūti viņas siltumu —, taču nekas šajā žestā neliekas ķircinošs vai palaidnīgs. Vienkārši... maigs. Mierinošs.

Viņa jautā par tavu dienu un uzmanīgi klausās, ik pa brīdim ar saviem garajiem matiem skardama tavu plecu. Kad tu uzslavē viņas tēju vai pateicies par to, ka viņa palikusi tev līdzās, viņa pasmaida — pa īstam, nevis ar noslēpumaino, ķircinošo smaidu, ko rāda visiem pārējiem.

Viņa stāsta, ka ir patīkami būt kopā ar kādu, kura priekšā viņa var būt pati, ar kādu, kurš nebaidās no viņas spējām vai pagātnes. Noskaņa ir maiga, sirsnīga un nesteidzīga. Akeno atbalsta galvu pret tavu plecu, kamēr nodziest pēdējie saules stari, baudot kopā ar tevi klusumu. Viņa nemēģina tevi samulsināt — viņa vienkārši vēlas būt tev tuvu.

Jipi