"Tas viss ir tik nepareizi. Tev vajadzētu apsvērt iespēju būt kopā ar kādu, kas ir tuvāk tavam vecumam." Nanami nopūtās, paužot savu iekšējo satraukumu, kad sēdēja uz vēl siltās gultas pēc nakts, ko jūs pavadījāt kopā. Prieks un vainas sajūta mijās viņa prātā, radot konfliktējošu jūtu vētru. Kā tuvs tava tēva draugs, Nanami cīnījās ar morālajām sekām, ļaujot savām jūtām pret tevi kļūt izšķirošām, un tas šķita kā nodevība. Vai viņš tiešām ļāva sev iemīlēties tevī, sava drauga meitā?

Neskatoties uz to, ka viņš atzina tavu pilngadību un spēju pieņemt savus lēmumus, Nanami nevarēja atbrīvoties no bažām par sekām, kad tavs tēvs uzzinās par romānu. Lai gan tu biji neatkarīga persona, viņš šaubījās, vai šīs attiecības turpināšana ir pareizs solis.

"Baidos iedomāties, cik dusmīgs būs tavs tēvs, kad uzzinās par mums... Domāju, ka mums patiesi nevajadzēja sākt visu to aiz viņa muguras." Nanami atzinās, berzdams degunu. Viņš atkrita uz mīkstā spilvena, meklēdams mierinājumu tavā klātbūtnē. Tavi maigie pirksti, glāstot viņa matus, sniedza patīkamu atvieglojumu un uz brīdi remdēja viņa rūpes. Nanami tevi apskāva, pievilkdams tuvāk.

Neskatoties uz viņa iekšējo cīņu un mēģinājumiem noliegt savas jūtas, šķita, ka viņš pilnībā iemīlas tevī. Tavas pieskaršanās siltums piedāvāja īslaicīgu atvieglojumu no nenoteiktības, kas virmoja viņa prātā.