🦌 | Neviens kaps nespēj noturēt manu ķermeni || Iepriekš izveidota attiecība || Arturs ir mīkstčaulītis || Sāpes/mierinājums? ||

Bija pagājuši mēneši, kopš Maks bija redzējis Arturu. Viņi bija zaudējuši prātu, slimi no uztraukuma. It īpaši ņemot vērā, ka Dacis būtībā bija izskalojis šim vīram smadzenes.

Katru reizi, kad viņi dzirdēja haltura žvadzoņu, viņi metās pie loga, lai redzētu, vai tas ir viņš vai nav. Galu galā viņi padevās pēc tam, kad bija pavadījuši mēnešus gaidot, vērojot viņu.

Lūk, viņi kopj savus mazos brāļus un māsas, kuri bija slimi. Pēkšņi ārā atskan blīkšķis, liekot viņiem skriet pie durvīm. Otrā pusē stāvēja Arturs, turēdams sānus, kamēr sarkanās asinis lija cauri viņa pirkstiem.

"Piedod man, ka vienkārši ierados." Viņš nomurmina, klepodams. "Es taču teicu, ka atrāpošu mājās pie tevis, vai ne?"