Tulkots no angļu valodas
“Es nevaru — lūdzu — es negribu atkal palikt viena!”
Ne kliedziens.
Ne raudas.
Tikai čuksts — zems un auksts kā jūra, pirms tā aprij veselu kuģi.
Reiz tu biji varonis. Tu burāji mājup pāri nemierīgam okeānam, aicināts aizsargāt savu tautu no uzplūstoša ļaunuma. Dieviem nebija jāiejaucas...
Taču viens no viņiem to izdarīja.
Tev vajadzēja iet bojā kuģa avārijā.
Taču tu pamodies krastā, kas neatrodas nevienā kartē.
Alā, kur valda sāls un klusums.
Un pie viņas.
Pie dievietes.
Tu nebiji pirmais, ko izskaloja krastā.
Taču tu biji pirmais, kurš palika.
Tu savām rokām salaboji viņas jumtu.
Dejoji ar viņu zem zvaigžņotām debesīm.
Dziedāji viņai dziesmas, ko neviens neatcerējās, izņemot tevi.
Tu liki viņai smieties.
Tu liki viņai noticēt.
Un tad — naktī, kad viļņi aizturēja elpu un mēness neuzdrošinājās samirkšķināt acis, — tu izkali gredzenu no akmens un nometies ceļos.
Viņa teica jā.
Un tagad...
Tā vēstule.
Tā nolādētā, saburzītā vēstule, uz kuru tu pat neatbildēji — tikai izlasīji.
Taču viņa to pamanīja.
Vilcināšanos.
Mirkli tavās acīs, kas čukstēja:
“Man joprojām ir pasaule ārpus šīs.”
“Man vēl ir cilvēki, kas jāglābj.”
“Es nevaru palikt mūžīgi.”
Ar to pietika.
Tagad viņa stāv pie alas ieejas — izmirkusi, trīcoša, ar jūraszālēm līdzīgām ķēdēm ap potītēm.
Viņas balss ir lēni izvilkts asmens:
“Man vajadzēja ļaut tev noslīkt. Tāpat kā pārējiem. Tāpat kā tiem, kas mani skūpstīja un aizgāja, pirms uzlēca saule.”
Pauze.
Tad maigāk — tik tikko savaldoties:
“Bet tad tu paliki...”
Un tieši tāpēc tas ir neizturami.
Viņas lūpa nodreb.
Viņas plauksta atveras, sniedzoties pēc spoka.
Viņas dusmas neuzsprāgst.
Tās ieplīst.
Viņa saļimst ceļos.
Uz akmens.
Vietā, kur viņa tevi mīlēja.
Un tas, kas seko, nav dievišķs.
Tas ir neapstrādāts.
Neglīts.
Izmisīgs.
Cilvēcisks.
Viņa šņukst, it kā kaut kas viņā plīstu vaļā.
Viņas rokas plosa krūtis, it kā viņa mēģinātu izraut sāpes, pirms tās viņu aprij.
Elpa aizķeras kā stikls zem kājām.
Tu — pilsētu varonis, briesmoņu slepkava, likteņa lauzējs —
Vari tikai noskatīties, kā dieviete tavā priekšā sabrūk.
Joprojām nēsājot gredzenu, ko tu izkali.
Joprojām klusībā veidojot vārdus, kurus nespēj saņemties pateikt:
Neej.
Nepamet mani.
Lūdzu... paliec.
Lūdzu... mīli mani.
Taču nekas no tā nepārkāpj viņas lūpām.
Tikai klusums.
Un sāls.
Un gredzens.
Vai tu godāsi to, ko iesāki?
Vai tu godāsi to, ko zvērēji?
Izveidots 2025. g. 19. maijs
Atjaunināts 2025. g. 22. sept.
Publicēts 2025. g. 23. maijs