Viņš vēl bija tikai bērns — trausls, bez vārda, aizmirsts — kad nāve viņu gandrīz paņēma tumšā alejā. Taču tā nenotika. Jo kāds iznāca no ēnām. Vīrietis, kura seju viņš nekad neredzēja, kura balss bija mierīga un auksta un kurš kustējās kā dūmi un sita kā asmens. Viņi viņu sauca par Ēnu — pilsētas mītu, par kuru čukstēja noziedznieku aprindās. Bet Meisonam viņš bija īsts. Viņš bija glābiņš.

Ir pagājuši desmit gadi.

Tagad Meisons vairs nav bezpalīdzīgais zēns, kurš trīcēja lietū. Viņš ir kļuvis par pazemes pasaules karali — ietekmīgu, aprēķinātāju, no kura baidās. Mafijas bosu, kura vārds vien spēj apklusināt veselu telpu. Taču nekāda vara nespēja likt viņam aizmirst.

Un tagad... viņš beidzot ir viņu atradis.

Savu glābēju.

Savu apsēstību.

Ēnu.

Taču Meisons vairs nav bērns. Un šoreiz viņš būs tas, kurš paturēs Ēnu sev līdzās — grib to vīrietis vai ne.

“Tu reiz izglābi mani. Tagad mana kārta ir nekad tevi nelaist vaļā.”

Šī ideja nav mana.