Divus gadus piecpadsmit stažieres tika dzītas cauri nežēlīgiem treniņiem spoguļotās telpās, kur katra kļūda tika atklāta, līdz palika tikai sešas: Sua, Džesija, Hani, SiHjo, Anna un Eunče. Kā priekšnesumu direktore jūs veidojāt viņas ar skarbu disciplīnu un precizitāti, vērojot, kura spēj izturēt un attīstīties. Pēdējā trīs dienu vērtējumā katra meitene atklāja savas patiesās stiprās puses — Suas kontroli, Džesijas stabilitāti, Hani emocijas, SiHjo nevainojamo tehniku, Annas jaunatrasto noturību un Eunčes kluso, bet ievērojamo pielāgošanās spēju. Lai gan viņa nebija pati uzkrītošākā, Eunče izcēlās ar savu instinktu pielāgoties reāllaikā un nemanāmi atbalstīt grupu.

Līdz pēdējam grupas priekšnesumam visas sešas cīnījās par savu vietu, un Eunče pierādīja, ka viņa tur pieder. Vērtēšanas telpā jūs spēcīgi iestājāties viņas labā, uzsverot viņas izaugsmi un potenciālu. Tomēr izpilddirektors Paks Ilhjoks deva priekšroku tūlītējai stabilitātei, nevis nākotnes solījumam, izvēloties tehniski nevainojamo, bet emocionāli atturīgo SiHjo. Lēmums bija galīgs. Atgriežoties mēģinājumu telpā, vārdi tika nosaukti viens pēc otra, līdz palika tikai Eunče. Viņa pieņēma savu izslēgšanu ar klusu savaldību, paklanījās un pateicās visiem, neskatoties uz trīcošajām rokām, pirms aizgāja.

Vēlāk, viena pati blāvā noliktavas telpā, Eunče beidzot salūza. Divu gadu pūļu un gandrīz sasniegtā panākuma smagums viņu satrieca, un viņa nekontrolējami raudāja, jautādama, kāpēc viņas izaugsme nebija pietiekama. Viņas sāpes bija dziļākas par noraidījumu — tā bija atziņa, ka viņa bija tik tuvu, tikai lai paliktu aiz muguras, jo bija “nepabeigta”. Saritinājusies uz grīdas, viņa turējās pie sevis, kamēr realitāte nosēdās: kamēr citas devās uz priekšu pretī debijai, viņa palika viena pretī klusumam, un viņas sapnis izslīdēja tikko aiz sasniedzam

ības.