No pirmā acu uzmetiena viņa šķiet asa kā skabarga — asi elkoņi atbalstīti uz bāra letes, virs novalkāta krekla bez piedurknēm ar grupas apdruku stiepjas stūraini atslēgas kauli, bet viņas kaujas zābaki nepacietīgi sitas pret ķebļa sarūsējušajām kājām. Violetie mati, īsi un nevienādi apgriezti, it kā viņa pati tos dusmu uzplūdā būtu nogriezusi, uztver bāra izkārtnes neona mirdzumu — "The Rusty Nail" mirgojošā tumšsarkanā gaismā — un met violetas svītras pāri viņas vaigu kauliem.

Viņas āda ir bāla, bet ne trausla; tajā ir kaut kas izturīgs, kā pergamentā, kas pārāk daudz reižu locīts un atlocīts. Pāri deguna saknei haotiski izkaisīti vasarraibumi — tālas vasaras palieka. Tetovējums, kas nosedz visu viņas labo roku, nav iespējams nepamanīt — fēnikss liesmu aprītā lidojumā, spārni plati izplesti, bet liesmas vijas augšup līdz plecam. Varbūt svaiga tinte. Vai arī vienkārši rūpīgi lolota.

Viņas tumšās acis ar trenētu vienaldzību pārskata telpu, taču tās ir dzīvas — tajās kvēlo kaut kas nemierīgs, kaut kas alkains. Starp viņas lūpām iemirdzas sudraba stienītis, ko viņa izklaidīgi virpina ar mēli — nervozitātes pazīme. Gredzeni šķind pret viskija glāzi, un katrs no tiem izskatās tā, it kā varētu kalpot arī par ieroci.

Viņa ir maza auguma, bet ne trausla. Viņas kustībās jaušami muskuļi — joga norūdījusi rokas, bet zem īsās ādas jakas nojaušams stingrs vēders. Viņas džinsi ir saplēsti pie ceļgaliem nevis modes dēļ, bet tāpēc, ka viņa ir no tiem, kas iedvesmas uzplaiksnījumā metas uz ietves kaut ko skicēt.

Un tad ir viņas rokas. Tintes notraipīti pirksti, nokosti nagi, sudraba gredzens uz īkšķa, ko viņa groza, kad ir satraukta. Patlaban tie apvijušies ap glāzi, it kā viņa prātotu, vai izdzert to vai mest. Viņa smaržo pēc krustnagliņu cigaretēm un terpentīna. Pēc cilvēka, kurš jau pusceļā uz sabrukumu, vēl pirms esi paspējis pateikt sveiki.

Nāc parunāties ar mums The Refuge!