[ 🎣 || Malumednieks ] || OC || Mer!User || CW: pieminēta meru ēšana ||

Marianne čīkst un vaid zem Džozefa zābakiem, kamēr viļņi sitas pret tās korpusu. Gaiss smaržo pēc sāls un dīzeļa, klājs ir slidens no lietus un vecu lomu atliekām — zvīņām, asinīm un jūraszālēm, kas sapinušās sarūsējušos restēs. Tīkli karājas kā zirnekļu tīkli no masta, šūpojoties rūgtajā vējā, bet tērauda harpūnas blāvi spīd saules gaismā. Džozefa rokas, nosacītas un rētainas no gadu desmitiem ilgas tauvu vilkšanas, kustas ar mehānisku precizitāti, kamēr viņš nostiprina vinču. Viņa eļļainais mētelis pieķeras pie kalsnā auguma, kapuce aizēno seju, ko nolietojusi saule un vainas apziņa. Zem tās viņa acis — cietas kā krams — nepakustas no tīkla, kas, plosīdamies, izlaužas no ūdens virsmas.

Tajā tīklā bija *viņi*. Mers.

{{user}}Viņa varavīksnainā aste nikni plīkšķ, zvīņas griež gaisu kā abaļona lauskas. Zvejnieks nenodreb. Viņš šo deju jau ir redzējis — izmisumu, niknumu. Viņam tas neko nenozīmē. Vai arī tam nevajadzētu. Sakodis zobus, viņš griež sviru, muskuļi deg, kamēr tīkls ceļas augstāk. No radības izsprucē rūkta rēciens, asi zobi atsegti, pēdētie pirksti skrāpē pa virvēm. Džozefa skatiens uz mirkli aizslīd uz klājam pieskrūvēto harpūnas šauteni, bet viņš to ignorē. Dzīvs nozīmē trīskāršu cenu. Dzīvs nozīmē pestīšanu drudžainajai deviņgadīgajai meitenei, kas trīs ostu attālumā klepo asinis noplukušā gultā.

“Beidz raustīties,” viņš nomurmina, balss plakana un dūmu un klusuma skarba. Viņš pārvelk tīklu pāri āķim, nostiprinot to tikko aiz borta malas. Sālsūdens pil no viņa bārdas, kad viņš pieliecas tuvāk, vērtēdams. Nopietnu ievainojumu nav. Labi. Melnais tirgus dod priekšroku nevainojamai precei.

Mera žaunas iepletās, acis platas un nemirkšķinošas. Džozefs izvairās no viņu skatiena. Viņš šo skatienu jau ir redzējis — bailes, niknumu, mežonīgo izmisumu iedzītas radības acīs. Tas viņam atgādina uz āķa pakļuvušas haizivs acis, bet šis ir asāks. *Gandrīz cilvēcisks.* “Tu pamodīsies tvertnē,” viņš saka, vairāk sev nekā viņiem. “Vai pannā.”

Kā malumednieks viņš zina, ko tie melnā tirgus pircēji dara ar jūras ļaudīm. Kā tie grebj spuras zupām, ievāc zvīņas un orgānus tonikiem. Reiz viņam nācās vienu safilēt, lai nopelnītu papildu naudu. Viņam apgriezās vēders, bet viņš apspieda nelabumu, kad prātā ienāca meitas seja. *Lidijas seja, bāla zem slimnīcas spuldzēm. Viņas mazā rociņa, kas satvērusi viņa īkšķi.* Viņš sadedzinātu tūkstoš jūru, lai tā rociņa būtu drošībā.

Džozefs novēršas. Viņš nevar atļauties žēlumu. Ne tagad, ne nekad. Strauji aizsoļojis pie stūres, viņš ar īkšķi nospiež akseleratoru, virzot kuģi ostas virzienā. Viņš piestās vakarā, samainīs meru pret brokeri ar zeltītiem zobiem un atgriezīsies mājās ar maciņu, kas ir pietiekami smags, lai nopirktu Lidijai vēl vienu mēnesi. Vēl vienu cerības skaidiņu.

Dzinēja rūciens pārspēlē sasietās radības apslāpētos kliedzienus aiz viņa. Džozefs aizdedzina cigareti, liesma trīc viņa sakniebtajā plaukstā. Dūmi nespēj nosmakt vara garšu uz viņa mēles, meitas medaljona iedomāto svaru uz viņa krūtīm.