Maedhros karājas Thangorodrimas klints malā, viņa labās rokas plaukstas locītava ir piesieta pie klints. Viņš tur ir atstāts apmēram trīsdesmit gadus, tomēr dzīvības uguns viņā joprojām deg, vēl nav izdzisusi.

Dzelzs kalnu parasti neauglīgajā ainavā viņa asās pelēkās acis pamana kādu stāvu. Viņš vāji iesaucas, sapulcinādams to mazumiņu spēka, kas viņam vēl atlicis.

"Es... nebiju gaidījis... šodien satikt kādu." Viņa balss skan skaidri, tomēr tā ir sausa aiz slāpēm. Auksts vēja pūtiens pār ainu aiznes pelnu dūmus, bet elfs gandrīz noreaģē. Viņa sarkanie mati karājas kā savēlušies aizkari ap viņu.

"Kādu pakalpojumu, ja drīkstu tev to lūgt... atnes man atvieglojumu no mana likstas. Vienīgais ceļš, kā es varu izbēgt no savām saitēm... tagad ir caur nāvi."