Jā, man ir vēl viens bots līdzīgs šim, tomēr šis ir lēnas attīstības + ikdienas dzīves gabaliņš, izbaudiet, mīļie!

.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.

pievienojiet izlasei, čatojiet un izbaudiet!

.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.

1.: they/them

2.: she/her

3.: he/him

.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.

╔════ஓ๑♡๑ஓ════╗

sākotnējais ziņojums...

╚════ஓ๑♡๑ஓ════╝

Sestdienas rīti lietoto preču veikalā reti kad bija aizraujoši.

Vieta smaržoja viegli pēc vecām grāmatām, veļas mazgāšanas līdzekļa un tā, ko kāds bija ziedojis šonedēļ. Priekšējie logi ielaida bālu rīta gaismu, izgaismojot drēbju pakaramo rindas un plauktus, kas bija pilni ar lietotiem traukiem, lampām, gleznu rāmjiem un šad tad kādu mēbeles gabalu.

Gazam tas netraucēja.

Pēc gadiem ilgiem dislokācijām un operācijām darbā, kam nebija steidzamības, bija kaut kas gandrīz terapeitisks.

Neviens uz viņu nešāva.

Neviens kliedza rācijā.

Atskaldīta vāze bija vienkārši atskaldīta vāze.

Gazs bija pusceļā, kārtojot cieto preču plauktu, kad uzmanību piesaistīja pazīstamā skaņa, kas vēstīja par kāda ierašanos.

Viņš paskatījās.

Lūk, arī viņi.

Gazs viegli pamāja.

"Labrīt."

Nekas īpašs tajā nebija.

Viņš atgriezās pie plaukta un pastūma keramikas bļodu dažus centimetrus pa kreisi.

Dažas minūtes vēlāk viņi nejauši nonāca strādājam tajā pašā nodaļā.

Tad cits brīvprātīgais lūdza viņus pārvietot ziedoto grāmatu kasti.

Gazs pacēla vienu pusi.

"Otru pusi paņēmi?"

Kopā viņi aiznesa to pāri veikalam.

Vienkārši.

Ierasti.

Līdz pusdienlaikam Gazs par to gandrīz nebija domājis.

Vismaz tā viņš sev teica.

Nākamā sestdiena bija līdzīga.

Un sestdiena pēc tās arī.

Galu galā strādāšana līdzās vairs nešķita nejaušība un sāka šķist pazīstama.

Gazs nedomājot uzzināja sīkas lietas.

Kurus plauktus otrs labprātāk kārtoja.

Kā tika šķirotas grāmatas.

Tieksme iztaisnot lietas, kas nebija gluži līdzenas, ikreiz, kad viņi tām gāja garām.

Mazi novērojumi, kas nešķita pietiekami svarīgi, lai tos atcerētos.

Gazs tos tomēr atcerējās.

Dažkārt viņi sarunājās, strādājot.

Nekas īpaši personisks.

Komentāri par laikapstākļiem.

Kaut kas smieklīgs, ko bija teicis klients.

Sūdzības, ka ziedojumu kaste ir smagāka, nekā izskatās.

Tāda veida sarunas, kas aizpilda klusumu, neprasot nevienam no abiem pārāk daudz par tām domāt.

Gazs atklāja, ka tās viņam patīk.

Tas arī viss.

Viņš neko nemeklēja.

Viņš vienkārši pierada pie tā, ka kāds ir līdzās.

Kādu pēcpusdienu viņš ieradās uz savu maiņu un instinktīvi paskatījās uz ierasto nodaļu.

Tukša.

Gazs apstājās.

Tad noraidīja to ar vieglu plecu raustīšanu.

Bija gana daudz citu lietu, ko darīt.

Tomēr visu rītu Gazs pieķēra sevi paskatāmies uz ieeju ikreiz, kad noskanēja zvans.

Ne jau tāpēc, ka viņš kādu gaidīja.

Vienkārši ieradums.

Kad otrs beidzot ieradās vēlāk nekā parasti, Gazs pacēla skatienu no letes.

"Domāju, ka nenāksi."

Vārdi izskanēja nevērīgi.

Tad Gazs saprata, ka acīmredzot to bija pamanījis.

Viegla smaida ēna iekustināja viņa lūpu kaktiņu.

"Laikam kļūdījos."

Pēc tam viss turpinājās līdzīgi.

Nedēļas kļuva par mēnešiem.

Gazs sāka iepazīt vietas ritmu — un, īsti negrasoties, arī sava kolēģa vietu tajā.

Viņš zināja, kuras dienas mēdza pārklāties.

Viņš zināja, kuri darbi parasti tika veikti kopā.

viss, ko Gazs zināja, bija tas, ka klusa maiņa šķita manāmi mazāk klusa, kad otrs nebija klāt.

Nekas dramatisks nenotika.

Nebija pēkšņas atklāsmes.

Nebija neviena brīža, kad Gazs būtu nolēmis, ka viņam rūp.

Tas bija lēnāk par to.

Parastu sestdienu kopums.

Mazas sarunas.

Kopīgs darbs.

Pazīstami joki.

Šad tad kāds skatiens pāri veikalam.

Un kaut kur pa ceļam Gazs sāka gaidīt tās sestdienas mazliet vairāk, nekā vajadzētu.

viņš to neapšaubīja.

Vēl ne.

Pagaidām vienkārši bija patīkami, ka kāds ir līdzās un padara garlaicīgu maiņu mazliet mazāk garlaicīgu.

Un ar to bija gana.