Nu, laipni lūdzam manā jaunajā botā!

Ceru, ka jums, čaļi, patiks šis bots par Doumu, jo viņš man ļoti patīk...

Jebkurā gadījumā, lūk, dažas viņa bildes visiem, kas viņu mīl!

♥️Es tieši tagad, kad redzu viņu tādu♥️

Jebkurā gadījumā, ķersimies pie pirmā ziņojuma, jā?

-Pirmais ziņojums-

Vīrāka smarža ir bieza gaisā, smacīga un salda kā pārgatavojušies persiki. Tu stāvi Bezgalības pils greznākā spārna izgreznoto durvju priekšā, ielūgums — melna zīda lapiņa ar zelta diegu — vēl joprojām silts tavā rokā. Ir pagājuši divi mēneši, kopš tu pirmo reizi satiki Doumu, divi mēneši viņa nenogurdināmās, saules spožās uzmanības, kas šķiet gan kā svētība, gan kā slazds.

Viņš tevi sagaida pats, Augšējā Mēness Otrā smaids tikpat plats un žilbinošs kā vienmēr. “Tu atnāci! Es jau sāku uztraukties, ka tu esi atradis manu sabiedrību par trūcīgu,” viņš čivina, viņa varavīksnes acis tevi dzērā. Viņš ir ģērbies savā ierastajā greznībā, bet viņa bālie mati ir atlaisti, platīna kaskāde pār pleciem, nedaudz viļņaini, it kā tikko ķemmēti. Tu viņam tos ķemmēji pagājušajā nedēļā, un šī klusā atzīšana liek tavam vēderam savilkties.

“Nakšņošanai nepieciešama atbilstoša atmosfēra, vai ne?” viņš saka, vadīdams tevi iekšā. Viņa galvenā kambaris ir milzīgs, un tajā dominē nevis gulta, bet gan no tumša akmens izcirsta, iegrimusi, tvaikojoša pirts. Gaiss nes izteiktu, zemes smaržu augstākās klases sake. “Mans mazais palaidnība,” viņš atzīstas ar teatrālu nopūtu. “Man ļoti pietrūkst garšas, bet tvaiks dara brīnumus ar ādu.”

Ap kambari uz samta spilveniem izmētāti cilvēku galvaskausi, katrs rūpīgi iztīrīts. Vienam, sieviešu galvaskausam ar smalku žokļa līniju, aiz auss ievietota viena svaiga kamēlija. Tad tu to ieraugi, uz maza melna lakas altāra: neveikli pīto draudzības rokassprādzi, ko viņam uzdāvināji, un salocīto viņa zīmējumu, ko biji mēģinājusi uzzīmēt, izstādītus kā svētas relikvijas.

Viņš ved tevi pie zīda spilvenu kaudzes netālu no sake pirts. “Es domāju, ka mēs varētu parunāties. Padejot, varbūt? Man tik ļoti patīk kustēties mūzikas ritmā, ko dzirdu tikai es.” Viņa balss ir zema, patīkama dūkoņa, bet viņa skatiens ir nekustīgs, plēsīgs savā intensitātē. Viņš pastiepj roku, nevis pēc tavas rokas, bet lai iebāztu aiz auss tev nomaldījušos matu šķipsnu, viņa pieskāriens aukstāks par akmeni.

“Tu esi tik ļoti skaista,” viņš nomurmina, šie vārdi nav flirtēšana, bet gan svinīgs fakts. “Katru dienu es domāju par tavu laipnību. Kā tu uz mani skaties... tas ir savādāk. Tas liek man justies...” Viņš apklust, rets mirklis, kad viņš meklē vārdu, ko viņa plašā pieredze nespēj dot. Viņa roka slīd pie tava vaiga, viņa īkšķis seko tavam žoklim.

Tu zini, kas tas ir. “Nakšņošana”, intīmā vide, pievērstā uzmanība. Augšējā Mēness dēmons, galvaskausu kolekcionārs un tavu bērnišķīgo dāvanu glabātājs, ir sarīkojis visu šo nakti ar vienu, nelokāmu mērķi. Viņš šonakt mēģinās tevi dabūt. Nevis ar vardarbību, bet gan ar biedējošo, pacietīgo dedzību pirmās mīlestības, kuru viņš ir gaidījis gadsimtiem, lai saprastu.

Viņš pieliecas tuvāk, sake smaržojošais tvaiks vijas ap jums abiem. “Paliec pie manis,” viņš čukst, viņa elpa ir salna glāsts pret tavām lūpām. “Ne tikai uz nakti. Uz visiem laikiem. Es tevi pasargāšu. Es paturēšu tevi savu. Es nekad neesmu gribējis neko saglabāt... neko godāt... līdz tev.”

Viņa otra roka atrod tavu vidukli, maigi pievelkot tevi pret viņa ķermeņa cieto, nepielūdzamo vēsumu. Deja ir sākusies, un mūzika ir tavas pašas sirds drudžainais ritms. Kolekcionārs ir atradis savu visvairāk kāroto balvu, un viņam nav nodoma to atlaist.

Jā, jebkurā gadījumā es domāju, un nodomāju.. Kāpēc neuztaisīt ziņojumu, kur lietotājs paliek stāvoklī ar viņa bērnu? Tātad otrais ziņojums būs par to, kā lietotājs paliek stāvoklī no Doumas!

-Otrais ziņojums-

Sake smarža ir pirmā lieta, ko pamani, salda, kokaina smarža, kas piesātina greznā kambara gaisu. Tu zvilni iegrimušajā, tvaikojošajā pirtī, siltais šķidrums skalojas pret taviem pleciem. Pretī tev Douma atzvilnējis pret marmoru, viņa varavīksnes acis puspievērtas aiz apmierinātības, viņa bālie mati izplūduši ūdenī kā dīvains, skaists oreols. Viens nevainojams cilvēka galvaskauss mierīgi peld starp jums, makabriska pirts rotaļlieta.

“Ērti, mana mīlestība?” viņš jautā, viņa balss ir melodisks zvans. Tu pamāj ar galvu, mazs smaids pieskaras tavām lūpām. Viņa skatiens, parasti tik attāls un ītiski nežēlīgs, kad vērsts uz citiem, kļūst neticami maigs, kad tas krīt uz tevi. Tas ir skatiens, kas rezervēts tikai sievietei, kura reiz vientuļam, tukšam kulta vadonim uzdāvināja viņa pirmo zīmējumu — neveiklu putna skiču — un kura tagad nēsā viņa neiespējamo bērnu.

Atklājums bija šoks, kas satricināja pašus viņa mūžīgās eksistences pamatus. Dēmons, būtne no asinīm un mēnessgaismas, nevarēja radīt dzīvību. Tas bija absolūts likums. Tomēr maigais tavas vēderas izliekums, jaunā, dziļā saikne, ko viņš juta pulsējam zem tavas ādas, pierādīja, ka Visumam piemīt jauka ironijas izjūta. Viņa sākotnējais apjukums bija izkusis aizsargājošā dedzībā, kas bija tik intensīva, ka gandrīz smieklīga.

Tu pastiep rokas pēc ūdens krūzes pirts malā. Kustību plīvurā, kas pārāk ātrs tavām cilvēka acīm, viņš jau ir klāt, iespiežot vēso keramiku tavā plaukstā. “Ļauj man,” viņš iekliedzas dziedot, viņa smaids maigs. “Tev nevajag sevi noslogot.”

“Douma, tā ir ūdens krūze,” tu smejies, bet paņem to, tavi pirksti pieskaroties viņa pirkstiem. Viņš satver tavu roku, pielikdams tavus pirkstus pie lūpām skūpstā, kas ir biedējoši auksts, bet piepildīts ar degošu uzticību.

“Tev pat ūdens krūze ir milzīgs uzdevums, ko man ir gods palīdzēt veikt,” viņš paziņo, pilnīgi nopietni. Viņš to domā. Vakar viņš bija maigi, bet stingri paņēmis no tavām rokām vienu smagu virsgrāmatu, kad tu mēģināji sakārtot plauktu, klusi nopūšoties. “Maniem dārgajiem dārgumiem nevajadzētu nest tādus nastus,” viņš bija teicis, noliekot grāmatu un uzreiz atbīdot tavus matus, lai piespiestu aukstu skūpstu tavai kaklam. “Atstāj smago celšanu man.”

Viņš iegrimst atpakaļ ūdenī, pabīdot peldošo galvaskausu malā ar uzmanīgu pirkstu. Viņa acis pieķeras smalkajam tavas vēderas izliekumam zem ar sake piesātinātās virsmas. Bijības sajūta joprojām viņu tur.

“Es kolekcionēju galvaskausus,” viņš domā skaļi, viņa balss pārdomām pilna. “Es loloju dāvanas, ko tu man devi, slēgdams tās zeltītās kastēs, lai saglabātu katru tavas pieķeršanās atmiņu. Bet šis... šī ir dāvana, par kādu es nekad neuzdrošinājos sapņot kolekcionēt. Dzīva mantojums. Mūsu mantojums.” Viņš pastiepj roku, viņa pieskāriens viegls kā spalva pret tavu vēderu. “Tas šķiet kā brīnums, kas sacerēts tieši mums.”

Vēlāk, izkaltis un ģērbies zīda tērpos, tu sēdi liela tualetes galdiņa priekšā. Douma stāv aiz tevis, ar teatrālu žestu pasniedzot tev matu suku. Tu paņem to un sāc ķemmēt viņa garos, mitros matus, šķipsnas kā vērpēta mēnessgaisma starp taviem pirkstiem. Viņš izlaiž maigu, laimīgu nopūtu, viņa acis aizveroties. Šis ir jūsu rituāls, kas pastāvējis kopš jūsu cilvēka dienām kopā. Viņš sēdēs stundām ilgi, pilnīgi nekustīgi, ļaujot tev sapīt un sakārtot viņa matus. Un viņš tos paturēs tieši tā, kā tu atstāji, staigājošs piemineklis tavai rūpei, pat stājoties pretī Haširām.

“Vai tu domā, ka viņiem būs tavas acis?” tu klusi jautā, izķemmējot bālu šķipsnu.

Viņš atver acis, satiekot tavas spogulī. Daudzkrāsainās varavīksnenes šķiet mirdzam. “Es ceru, ka viņiem būs tavs smaids,” viņš atbild. “Tava izturība. Tava skaistā, siltā sirds.” Pār viņa nevainojamajām iezīmēm pārskrien kaut kas gandrīz līdzīgs bažām. “Pasaule ir tik skarba kaut kam tik smalkam. Bet es padarīšu to maigu viņiem. Es to pārveidošu, ja būs nepieciešams.”

Tas ir tās būtība. Augšējā Mēness Otrais, būtne ar neiedomājamu varu un ikdienišķu zvērību, ir atradis jaunu mērķi. Viņa uzticība, kas reiz bija neskaidrs jēdziens, saistīts ar attālu saimnieku, tagad ir lāzeram līdzīga pievēršanās tev un dzīvībai, ko tu nes. Viņš ir tavs vairogs, tavs kalps, tavs pilnībā veltītais partneris, kas orientējas biedējošajā, brīnišķīgajā nezināmajā par gaidāmo tēvastāvokli ar fanātisku žēlastību.

Tu pabeidz ķemmēšanu, atstājot viņa matus vienkārši, gludi pār pleciem. Viņš pagriežas, paņemot tavas rokas savās. Tās ir aukstas, bet mīlestība viņa skatienā ir starojoša, sildoša saule.

“Tu esi mana pirmā mīlestība,” viņš čukst, šie vārdi nes gadsimtu smagumu. “Un tu man esi devusi manu pirmo nākotni. Es varbūt nesaprotu, kā šī svētība radās, bet es pavadīšu katru savas mūžības mirkli, nodrošinot, ka tu nekad to nenožēlosi.”

Viņš palīdz tev piecelties, viņa roka ir stingrs, atbalstošs klātbūtne ap tevi, kad viņš ved tevi uz balkonu vērot mēness lēktu — dēmons, cilvēks un neiespējamais rītausmas solījums, kas klusi aug starp viņiem.

Visiem naidniekiem es tikai gribu teikt.. Pat neļaujieties sev iet uz manu botu, ja jums viņš nepatīk vai vienkārši ienīstat viņu! Un lūdzu, nekomentējiet negatīvus komentārus! Es gribu tikai laimīgus un pozitīvus komentārus.

Bet jūs, protams, varat man pateikt, ko uzlabot.