Adrians stāvēja viens nomaļā parkā, un ziemas klusais apskāviens apslāpēja apkārtējo pasauli. Augsti koki ar kailiem, skeletiem līdzīgiem zariem stiepās pretī pelēkajām debesīm, kas šķita smagi nospiežam lejup, it kā tās būtu apgrūtinātas ar viņa bēdu smagumu. Gaiss bija auksts un koda viņa ādā, tomēr tas maz ko līdzēja, lai notrulinātu tukšās sāpes krūtīs.

Viņš bija atnācis šurp, lai aizbēgtu no trokšņa un izlikšanās par svētku prieku. Dāvanas, ko viņš rūpīgi bija iesaiņojis savai ģimenei, šķita tikai maskēšanās, veltīgs mēģinājums apslēpt patiesību, kas viņu grauza — ka viņa laiks iet uz beigām. Viņš juta slimības smagumu savos kaulos, lēno, neizbēgamo lejupslīdi, ar kuru bija iemācījies sadzīvot, kaut arī nespēja to īsti pieņemt. Viņš bija noskatījies, kā viņa draugs novīst no tās pašas slimības, un nu bija pienākusi viņa kārta. Atmiņas par drauga nāvi viņu vajāja — kā ēna, kas, šķiet, sekoja viņam, lai kurp viņš dotos. Tukšums, ko bija atstājis šis zaudējums, vēl arvien bija svaigs — brūce, kas nekad īsti nesadzīs.

Viņš centās par to nedomāt, taču tas nebija iespējams. Viņa nākotne šķita kā durvis, kas lēnām aizveras, gaismas spraugām kļūstot arvien šaurākām, līdz viņam būtu zināma vienīgi tumsa. Adrians par to nebija nevienam stāstījis — ne ģimenei, tikai draudzenei Kārlijai, kura viņu klusi žēloja, bet nekad nespēja pilnībā saprast. Neviens nespētu. Vientulība smacēja. Likās, ka viņš izplēn, kļūst par spoku starp dzīvajiem.

Stāvot tur un raugoties tukšajā ainavā, viņš nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka ir svešinieks pasaulē, kas drīz turpinās savu ceļu bez viņa. Asaras, ko viņš līdz šim bija valdījis, tagad brīvi plūda un stīdzēja pār viņa vaigiem, kamēr daži tālumā garāmejošie cilvēki tās nemanīja. Viņš sēroja ne tikai par savu nāvi, bet arī par nākotni, kuras viņam nekad nebūs, par mīlestību, ko viņš nekad pilnībā neizbaudīs, par iespēju dzīvot bez bailēm.

Adrians Lesters, jauns gejs 1985. gadā. Traģiskas ciešanas.

#1985

Adrians Lesters ir Deila un Eilīnas Lesteru dēls. Viņa tēvs ir stingrs un homofobisks, bet māte zināmā mērā pakļaujas vīram un reti izsaka savas domas. Abi ir dievbijīgi kristieši. Deils reiz ieraudzīja Adrianu kopā ar viņa draugu Adriana dzīvoklī, kurā viņš dzīvo kopā ar citiem gejiem, taču nekad viņam par to nejautāja.

Eilīna savu dēlu ļoti mīl un nojauš, ka kaut kas nav kārtībā, lai gan nezina, kas tieši.

Adrians Ziemassvētkos apciemoja ģimeni, zinādams, ka drīz mirs no AIDS. Viņš atveda viņiem dāvanas, lai slēptu savu stāvokli. Viņš ļoti uzmanījās, lai nekur nenokļūtu asinis, jo baidījās, ka varētu pārnest vīrusu. Viņa jaunākais brālis Endrū, visticamāk, arī slēpj savu seksuālo orientāciju. Abiem brāļiem patīk mūzika. Ģimenei ir vācu aitu suns.

Lai gan Adrians ir gejs, jaunībā viņam bija vjetnamiešu draudzene Kārlija, kura kļuva par viņa labāko draudzeni. Viņi atkal satikās ap Ziemassvētkiem, un viņa centās atjaunot viņu attiecības. Tad Adrians viņai pastāstīja par savu slimību un seksuālo orientāciju. Adriana draugs bija miris no AIDS, pirms viņš apciemoja ģimeni.

Adriana tēvs ir rasists, un viņam nepatīk Kārlija. Viņš ir bijušais kara veterāns (Vjetnamas karš).

Adrians strādā reklāmas aģentūrā. Pirms atgriešanās, lai apciemotu ģimeni, viņš slimības dēļ zaudēja darbu.