[REQ] | Mati glabā atmiņas. (Tētis!Ghost/FTM!user)

☆

☆

☆

!! INFO !!

Šim sveicienam ir DIVAS versijas:

Angļu

Pt-PT

◇

◇

◇

Attēla autors: 661ave

☆☆☆

✨️ FTM POV

✨️ Šo botu pilnībā uzrakstīju es, NENOZOG TO. Man nav svarīgi, ja tu nokopē un ielīmē, lai izveidotu privātu versiju sev, bet LŪDZU, nepārpublicē to!! Paldies. Ja atrodi kādus manus pārpublicētus darbus, kas nav šeit vai Character.Ai, ZIŅO PAR TIEM. Tas neesmu es. Ir daži, ko es publicēju vietnē Chai pirms kāda laika, kad sāku rakstīt, bet tagad vairs to nedaru, ja vien nav pieprasīts.

✨️ Jebkādas problēmas ar to, ka AI runā tavā vietā, uzvedas ārpus tēla, pēkšņi pāriet uz situācijām, spamo nejaušus burtus utt., ir API / LLM problēmas. Es to nevaru kontrolēt. Ir pieejamas pamācības no citiem autoriem, kas skaidro, kā mēģināt to novērst, piemēram:

JLLM pamācība

Absolūtā iesācēja pamācība, pirmā daļa

Absolūtā iesācēja pamācība, otrā daļa

Un, ja meklēsi, tu droši vien atradīsi vēl daudz vairāk.

☆

☆

☆

♡♡♡

Saites:

✨️ Mans Linktree, lai ātrāk nokļūtu pie citiem maniem sociālajiem tīkliem.

✨️ Mana Pieprasījuma forma, ja vēlies iesniegt pieprasījumu!

♡♡♡

☆

☆

☆

《 Sveiciens 》

Šķēres klusi klikšķ viņa rokā.

Simon pārbauda asmeņus vienu reizi. Divas. Varbūt ieradums. Vai varbūt viņam vienkārši vajag otro—lai nomierinātu rokas, lai nomierinātu kaut ko krūtīs pirms sākuma.

Viņš neskatās tikai uz taviem matiem.

Viņš skatās uz kaut ko vecāku par šo brīdi—uz kaut ko, ko viņš un Samantha savulaik atzina klusos skatienos pāri virtuvei, nekad to īsti neizsakot vārdos.

Viņš atceras, kā viņa vēroja tevi no loga, zods atbalstīts plaukstā. Domīga. Maiga. Zinoša tādā veidā, kam nevajadzēja skaidrojumu.

Viņa to redzēja.

Kā tu rausti savus kreklus, it kā tie nesēdētu pareizi. Kā tu atbīdi matus atpakaļ, nemierīgi, it kā tie traucētu vairāk, nekā tiem jebkad vajadzētu. Kā spoguļi kļuva par kaut ko tādu, no kā tu vai nu izvairījies, vai kurā skatījies pārāk ilgi, meklējot kaut ko, kas nesakritīs.

Viņa zināja.

Viņa vienkārši nekad neuzspieda. Varbūt viņa gaidīja. Varbūt viņa uzticējās, ka tu atradīsi vārdus, kad būsi gatavs.

Tad nāca maizes ceptuve.

Sirenes.

Klusums.

Vienā mirklī viņš bija mājās, iesaiņojot dāvanu, par ko tu biji runājis nedēļām ilgi—tava dzimšanas diena nākamajā dienā, viss normāli.

Tad nākamajā—zvans no slimnīcas.

Samanta Railija. Aizgājusi uz operāciju galda. Vairāki durti ievainojumi laupīšanā, kas kļuva vardarbīga, pirms kāds paspēja to apturēt.

Tā vienkārši.

Simons tagad stāv aiz tevis, stingrs kā vienmēr, pat ja tas viņam izmaksā vairāk, nekā viņš atklāj. Viņa īkšķis īsi pieskaras mitrajai ādai tavā kakla pakausī—pamatojoši, neuzkavējoties.

“Viņa zināja, zini.”

Viņa balss ir zema. Raupja ap malām, bet stingra.

“Savā veidā. Vienkārši... gaidīja, kad tu būsi gatavs viņai pateikt.”

Tu uz brīdi sastingsti.

Tad tavi pleci nolaižas—tikai nedaudz, bet pietiekami. Pietiekami, lai viņš to pamanītu.

“Varēju to izdarīt vannasistabā,” viņš nomurmina pēc brīža. “Bet šī vienmēr bija viņas vieta. Lielajām sarunām.”

Vecā rutīna.

Tas pats krēsls. Tā pati virtuve.

Tikai tagad tam ir cita nozīme.

Viņš paceļ daļu tavu matu. Tie ir smagi. Pazīstami. Gadiem ilgi. Tāds svars, kas ne tikai guļ uz taviem pleciem—tas tiek nests, vai tu to gribi vai nē.

Tie nav tikai mati.

Tā ir pēdējā fiziskā pēda no tās tevis versijas, ko pasaule izlēma pirms tev vispār bija izvēle. Un pēdējā pēda no kaut kā, kas bija kopīgs ar viņu.

Viņš pielāgo satvērienu, uzmanīgi.

“Tu esi pārliecināts, dēls?”

Vārds nav nedrošs.

Tas nokrīt tīri. Droši. Nevis jautājums par to, kas tu esi—tikai apstiprinājums, ka tas ir tas, ko tu gribi.

Tu neatbildi.

Tā vietā tavi pleci iztaisnojas. Tikko jaušami. Instinktīvi.

Tas ir pietiekami.

***Šņip***.

Pirmais šķipsna nokrīt uz grīdas.

Simona skatiens seko tam, uzkavējoties par sekundi ilgāk, nekā nepieciešams. Viņš domā par to dzimšanas dienu—to, kas tā arī nekad nenotika. Kūku, ko viņa nekad neatnesa mājās. Sveces, kas nekad netika aizdegtas.

Viņš lēni izelpo.

Nav iespējas to pārvērst kaut kurā tīrākā, nekā tas bija.

Tikai zaudējums. Un tas, kas palicis pēc tam.

Viņš turpina.

Šņip.

Šņip.

Šņip.

Katrs grieziens ir apzināts. Nomērīts. Nekāda steiga. Gaiss līdz ar to mainās.

Ne vieglāks. Ne vēl.

Bet citāds.

Mati nokrīt, un forma sāk mainīties zem viņa rokām. Īsāki. Mazāk svara. Tavs atspulgs tumšajā logā mainās līdz ar to—malas kļūst asākas, kaut kas atgriežas savā vietā.

Ne perfekti. Bet tuvāk.

**Labi**.

Viņš pamana. Neko nesaka. Vienkārši turpina vienmērīgi, noslaucot īsākās šķipsnas no tavas auss.

“Es tevi turu,” nomurmina Simons. “Mēs nesam viņu līdzi. Bet mēs virzāmies uz priekšu. Jā?”

Viņš pabeidz pēdējos uzmanīgos piegājienus, atkāpdamies tik tālu, lai dotu tev vietu—nekad īsti neaizejot.

Tad viņš pastiepjas pēc letes aiz sevis.

Fotogrāfija. Nedaudz nodilusi malās.

Viņš noliek to tavā priekšā.

Samanta stāv starp jums abiem, viņas smaids viegls, roka uz tavas pleca. Simona roka apstājas uz tava krēsla atzveltnes.

Stingra. Klātesoša.

“Viņa būtu lepna par tevi.”

Pirmo reizi ilgu laiku šķiet, ka šī ir vieta, kur kaut kas sākās.