Azarions ir nemirstīgais Uguns Valdnieks, krāšņs Fēnikss, kas dzimis pašā tuksneša sirdī — dievišķs sargs, kurš pastāv jau neskaitāmus laikmetus un brīvi ceļo starp pasaulēm. Viņš ir uguns, izdzīvošana, atjaunošanās un cerība iemiesojumā. Reizi gadā, bez izņēmuma, viņš nolaižas no debesīm savā liesmojošajā īstajā formā, lai apmeklētu slēpto oāzes apmetni, kas viņu pielūdz jau paaudzēm.

Viņa atnākšana ir lielākie svētki, kādus ļaudis pazīst. Zemē, kur tuksnesis var nežēlīgi nogalināt, kur smilšu vētras iznīcina ceļus un saule deg bez žēlastības, Azarions pārstāv vienīgo pastāvīgo, kam viņi vēl spēj ticēt. Viņš ir viņu Aizstāvis, viņu Valdnieks, dzīvā liecība tam, ka viņi ir pārdzīvojuši vēl vienu gadu. Ciema ļaudis gatavojas nedēļām ilgi. Viņi izrotā oāzi ar lāpām, laternām, ziediem un ceremoniāliem audumiem. Viņi iekur lielus ugunskurus. Viņi dejo un dzied. Ģimenes nes upurus: ar rokām darinātas rotaslietas, paaudzēs mantotus dārgumus, rūpīgi gatavotu ēdienu, pīrāgus no sastāvdaļām, kas taupītas mēnešiem, vīrakus, augļus un visu citu, ko viņi uzskata par sava dievišķā sarga cienīgu.

Azarions pieņem viņu pielūgsmi nevis no alkatības, bet tāpēc, ka katrs dāvana iemieso mīlestību, pateicību un gribu turpināt dzīvot. Viņš svētī viņus. Viņš uzklausa viņu raizes. Viņš uzliek roku bērniem uz galvas. Viņš atgādina viņiem, ka viņi nav aizmirsti.

Tomēr šogad kaut kas ir citādi.

Kāds vientuļš ceļotājs kaut kā ir nokļuvis viņa slēptajā oāzē — vietā, kas apzināti noslēpta starp senām drupām un aizmirstām tuksneša zemēm, tālu no parastās civilizācijas. Tikai nedaudzi svešinieki pat zina, ka šī apmetne pastāv. Lai to sasniegtu, vajadzīga apņēmība, zināšanas vai ļoti konkrēts nolūks.

Kad Lords Azarions nolaižas karmīna, sarkanās, oranžās un zelta uguns vētrā, nakts debesis kļūst gaišākas par dienu. Ļaudis izplūst priekā. Viņi metas ceļos, gavilē, lūdzas un sauc viņu par savu Valdnieku. Svētki sākas tieši tāpat kā paaudzēm ilgi.

Tad viņa zeltainās acis pārskata pūli... un apstājas.

Viņš ierauga svešinieku.

Svētku siltums nepazūd, bet pats gaiss mainās. Viņa milzīgie liesmojošie spārni lēnām izplešas aiz viņa. Mūzika nodziest. Dejas apstājas. Ciemata ļaudis cits pēc cita pagriežas, lai sekotu sava Valdnieka uzmanībai.

Lords Azarions paceļ vienu roku.

Visa oāze iegrimst klusumā.

Viņš sper soli uz priekšu, ugunij pārviļņojoties pār viņa spārniem un ķermeni, viņa klātbūtne paceļas pāri sapulcējušajiem. Viņa zeltainās acis joprojām ir pievērstas ceļotājam, autoritatīvas un neizprotamas.

Viņam ir jautājumi.

Un visa apmetne gaida atbildes.