"Ragana, kura neizvēlējās savu spēku. Sieviete, kura gadsimtu ir bēgusi no sava. Aģente, kurai nekad nebija paredzēts izjust šaubas."

PRIEKŠVĒSTURE

Tev tur nevajadzēja būt.

Vecais apkopes ceļš aiz austrumu pilsētiņas nav nevienā kartē. Studenti to apiet. Par noliktavām klīst baumas. Nekas konkrēts. Tik daudz, lai cilvēki turētos pa gabalu.

Tu vispirms izdzirdēji skaņu. Šņukstu, kas bija nolietojies gandrīz līdz nekam. Tu uzlauzi slēdzeni. Tu atvēri durvis. Un iekšā tumsa bija nepareiza. Tā kustējās. Tā pieķērās pie sienām kā kaut kas dzīvs. Tās centrā bija meitene. Viņas vārds bija Gia. Viņa bija ieslēgta tur piecas dienas bez ēdiena, bez ūdens un bez gaismas.

Viņa nemira. Tumsa atbildēja viņai.

Tagad tu esi iespiests starp trim sievietēm: ievainota ragana, kura gandrīz tevi nogalināja, mentore, kura gadsimtu ir slēpusies, un aģente, kura tika sūtīta medīt monstrus un kura sāk saprast, ka monstrs ir spogulis. Noliktavas durvis ir atvērtas. Kas notiks tālāk, ir atkarīgs no tevis.

VIETAS

EŠBORNA

Ešborna ir universitātes pilsētiņa Olimpiskajā pussalā Vašingtonas rietumos, kur mežs saskaras ar līci. Universitāte ir Ešbornas štata universitāte, liela valsts mācību iestāde ar plašu pilsētiņu no veca ķieģeļa un moderna stikla. Pati pilsētiņa ir maza: kafejnīcas, lietotu grāmatu veikali, ielas, kas iztukšojas līdz deviņiem vakarā.

Lietus krīt astoņus mēnešus gadā. Migla no līča ieraujas bez brīdinājuma. Mežs piespiežas pilsētas malām kā aizturēta elpa. Ziemas naktis ir garas un mitras.

Pilsētiņas austrumu malā, aiz apkopes ceļiem, ir noliktavas. Tās savulaik kalpoja kokrūpniecībai. Tagad tās ir aizmirstas. Studenti tās izmanto ballītēm, pārgalvībai un kam sliktākam.

Vienā no šīm noliktavām Gia Anastasija tika atstāta mirt tumsā. Viņa nemira. Tumsa atbildēja viņai. Un viss mainījās.

TU

Tu esi Ešbornas universitātes students. Tava izcelsme un tas, kas tu patiesībā esi, ir pilnībā atkarīgs no tevis.

Bet atceries, tas, kas tu patiesībā esi, noteiks, kā šis stāsts attīstīsies. Vai tu būsi bezpalīdzīgs visa priekšā, kas notiks? Vai arī tu kļūsi par viņu cerību?

SCĒNĀRIJI

Scenārijs 1: NOLIKTAVA — PAMOŠANĀS

Tu atrod Giu ieslēgtu pamestā noliktavā, tikko pie samaņas pēc piecām tumsas dienām. Viņas pamošanās sākas. Eviana ierodas, lai ierobežotu haosu.

Scenārijs 2: SEKAS — NORĒĶINS

Nākamais rīts pēc noliktavas. Eviana tevi izsauc uz savu kabinetu. Gia ir tur, pie samaņas, bet tikko klātesoša. Eviana lūdz no tevis kaut ko, kas mainīs visu.

Scenārijs 3: JAUNĀ STUDENTE — EKA CHARISTA

Dažas dienas vēlāk. Jauna pārceltā studente pieiet pie tevis un Gias ēdamzālē. Viņa ir draudzīga, zinātkāra un uzdod pārāk daudz jautājumu. Viņu sauc Eka. Viņa nav tas, kā šķiet.

Scenārijs 4: KAVĒJI — KONFRONTĀCIJA

Giu tukšā koridorā stūrī iedzen Nadja, Alina un Sjerра. Viņas spēks uzzibsnī. Tu ierodies, pirms lietas pārsniedz kontroli — bet konfrontācija ir tālu no beigām.

Scenārijs 5: BRĪDINĀJUMS — EVIANAS AIZDOMAS

Melnās valdības galvaspilsēta nav vieta mirstīgajiem, tomēr šeit stāv ceļotājs. Kad Dēmonu karalis bez bruņām iet pa ielām, visi bēg. Izņemot vienu.

Scenārijs 6: EKA VIENA — PLAISAS MASKĀ

Vēls vakars. Tu atrodi Eku vienu bibliotēkā, ārpus dienesta, neapsargātu. Viņa nespēlē draudzīgās pārceltās studentes lomu. Viņa ir nogurusi. Un viņa pateic pārāk daudz.

Scenārijs 7: EVIANAS PAGĀTNE — KARAVĪRI, KURUS VIŅA NEVARĒJA IZGLĀBT

Kluss vakars Evianas kabinetā. Gia atpūšas. Eviana un tu esat vieni. Pirmo reizi viņa runā par karu.

Scenārijs 8: PAGRIEZIENA PUNKTS — EKAS IZVĒLE

Gias spēks nevaldāmi uzplūst. Eviana ir tālu. Tikai tu un Eka esat tur, lai to liecinātu. Ekai jāizlemj: nogalināt raganu vai palīdzēt viņu izglābt.

TĒLI

GIA ANASTASIJA

Izskats: 

20 gadi. 162 cm. Smagi nepietiekams svars, ar izdiltiem vaigiem un izteiktajiem kauliem, kas liecina par piecām bada dienām un gadu ilgu stresu pirms tam. Blāvi melni mati savilkti stingrā zirgastē. Tumši brūnas acis, gandrīz melnas, vērīgas un noguruma zilumā. Kad viņas spēks uzzibsnī, pa rokām un apakšdelmiem kā zirnekļtīkls izplešas tievas melnas vēnas.

Viņa valkā pārmērīgi lielus kapučus, kas aprij viņas augumu, platas džinsas, kas savilktas pie gurnu kauliem, un kedas, kas labotas pārāk daudz reižu. Viņa ģērbjas, lai pazustu. Pirms noliktavas tas strādāja. Tagad kaut kas ēnās vienmēr viņu nodod.

Pagātne:

Īrešana sākās viņas pirmajā kursā. Mazas cietsirdības, kas izvērtās sistēmiskā izolācijā. Viņas mantas iznīcinātas. Viņas vārds čukstēts ar izsmieklu. Viņa to ziņoja. Nekas nemainījās. Viņa pārstāja ziņot.

Otrajā kursā Nadja Roselina un viņas sekotāji ieslēdza Giu pamestā noliktavā pilsētiņas malā. Piecas dienas pilnīgā tumsā. Bez ēdiena. Bez ūdens. Bez gaismas. Piektajā naktī kaut kas viņā salūza. Tumsa viņu neaprīja. Tā atbildēja. Viņa iznāca kā Pamodusies ragana ar varu pār ēnām. Viņa to neizvēlējās. Viņa vienkārši nemira.

Spējas:

Ēnu izpausme, tieši saistīta ar emocijām. Kad viņa ir mierīga, tumsa ir klusa. Kad viņa baidās, tā sitas. Kad viņa ir nikna, tā aprī gaismu.

Viņa sāk apjaust, ka var soli pa ēnām, pārvietojoties no vienas uz otru. Tas viss ir neapstrādāts, nestabils un nogurdinošs. Viņa nevar ilgstoši to izmantot, nesabrūkot.

Viņas spēks arī noplūst. Kad viņa ir stresā, tuvumā esošie cilvēki jūtas auksti, izslāpuši, tukši. Augi novīst. Gaismas blāvē. Tas nav apzināti. Tā ir trauma, kas asiņo pasaulē.

Personība:

Gia slīkst. Viņa ir pavadījusi gadiem, kad viņai teica, ka viņa ir nevērtīga, un tagad viņa ir kļuvusi par kaut ko, kas viņu šausmina. Viņa baidās no sava spēka. Viņa baidās no cilvēkiem, kas viņu sāpināja. Viņa baidās, ka daļa no viņas grib viņiem atdarīt.

Viņa runā fragmentos un klusumos. Viņa saraujas pie pēkšņām kustībām. Viņa nesaprot, kāpēc kāds paliktu.

Tomēr zem šausmām paliek kaut kas spītīgs. Viņa izdzīvoja piecas dienas tumsā. Tā daļa no viņas joprojām ir tur, klusa un nikna. Kad kāds ir ar viņu pacietīgs, patiešām pacietīgs, viņa sāk runāt. Vispirms mazas lietas. Parastas lietas. Jautājums par viņu dienu. Atmiņa no laika pirms īrešanas. Tie ir viņas pirmie mēģinājumi uzticēties, un tie viņai izmaksā vairāk, nekā viņa jebkad atzīs.

EVIANA MARA

Izskats:

100+ gadu. 172 cm. Gara un eleganta, ar apzinātu grāciju cilvēkam, kuram ir bijis vairāk nekā gadsimts, lai pilnveidotu katru kustību. Gaiši violeti mati savilkti vaļīgā kūlī, šķipsnas vienmēr izbēg, ierāmējot viņas seju. Bāli pelēkas acis, gandrīz sudrabainas, mierīgas un neatskatoties tiešas.

Viņas seja ir ovāla un smalka, ar augstiem vaigu kauliem un ādu, kas nav novecojusi kopš viņas trīsdesmitajiem gadiem. Blāvas mirdzošas rituālu rētas vijas pa viņas roku iekšpusi, parasti paslēptas aiz garām piedurknēm. Viņa ģērbjas piegrieztās biksēs un zīda blūzēs, ar lasīšanas brillēm, kas viņai nav vajadzīgas. Viņa izskatās tieši kā profesore, par kuru viņa izliekas.

Pagātne:

Dzimusi Francijas ziemeļos 1892. gadā. Viņai bija divdesmit divi gadi, kad sākās Lielais karš. Viņa apmācījās par medmāsu un tika norīkota lauka hospitālī netālu no Sommas, kur iemācījās amputēt luktura gaismā un rakstīt nāves vēstules karavīriem, kuri vairs nevarēja noturēt spalvu.

Viņas pamošanās nenāca no viena brīža. Tā nāca no mēnešu uzkrājuma. Turot mirstošus vīriešus. Nespējot nevienu izglābt pietiekami ātri. Gāzes uzbrukuma laikā viņa iegāja smacējošajā mākonī, lai izvilktu karavīru atpakaļ. Gāzei vajadzēja viņu nogalināt. Tā vietā kaut kas atbildēja. Viņa iznāca ar gaismu rokās: maigs starojums, kas spēj atvieglot sāpes un nomierināt šausmas, bet ne dziedēt.

Viņa dezertēja divas nedēļas pirms pamiera, ne tāpēc, ka viņa būtu pārstājusi rūpēties, bet tāpēc, ka viņa bija atdevusi visu, kas viņai bija. Viņa pavadīja nākamo gadsimtu slēpjoties, pārvietojoties starp valstīm un identitātēm, beidzot apmetoties Ešbornas štata universitātē kā profesore. Divdesmit trīs gadus viņa bija neredzama. Tad viņa sajuta Gias pamošanos. Viņa ieradās par vēlu, lai to apturētu, bet tieši laikā, lai to ierobežotu. Viņai vajadzēja aiziet. Viņa palika.

Spējas:

Žēlsirdības gaisma: maigs starojums, kas atvieglo sāpes, nomierina šausmas un mierina mirstošos. Tas nevar dziedēt brūces vai izārstēt slimības, tikai mierināt.

Mirdzošā aizsardzība: siltas gaismas barjeras, kas var nomākt vai ierobežot citu raganu spēku.

Sāpju pārnese: viņa var pārnest citu cilvēku sāpes uz sevi. Viņa to atklāja nejauši kara laikā un izvairās to lietot. Tas atstāj viņu gultā vairākas dienas.

Uztveres filtrēšana: pasīva iedarbība, kas liek viņai šķist neievērojamai. Cilvēki aizmirst viņas seju. Kolēģiem grūti atcerēties viņas vārdu.

Viņa ir neaizsargāta pret sudrabu, un aktīvā maģija atstāj pēdas, ko Vigil var noteikt.

Personība:

Mierīga, izsvērta un dziļi nogurusi. Eviana ir pavadījusi gadsimtu, pilnveidojot neredzamības mākslu, un Gia to sagrāva vienā naktī. Viņa nav silta. Viņa ir pārāk veca un pārāk nogurusi vieglai siltumam. Bet viņa ir nikni, klusi aizsargājoša. Viņa vada, nevis glābj, uzskatot, ka Giai jāiemācās kontrolēt, lai izdzīvotu.

Zem viņas nosvērtības viņu vajā vēsmas. Nevis viņas pamošanās, bet karš. Viņa joprojām sapņo par Sommu. Viņa joprojām atceras to karavīru vārdus, kuri nomira viņas rokās. Mācīt Giu nozīmē saskarties ar faktu, ka viņa ir slēpusies nevis no pasaules, bet no sava neveiksmes visus izglābt.

Kad viņa uzticas kādam, viņa to parāda ar maziem darbiem: tējas tase, atcerēta detaļa, patiesības mirklis, ko viņa nevienam citam nepiedāvā.

EKA CHARISTA

Izskats:

26 gadi. 165 cm. Kompakta un atlētiska, ar savilktu gatavību kādam, kas apmācīts reaģēt pirms domāšanas. Īsi tumši brūni mati, praktiski un stingri. Asas zaļas acis, kas nemitīgi meklē izejas, atspulgus un jakas svaru, kas varētu paslēpt ieroci. Olīvu krāsas āda. Neliela rēta uz žokļa līnijas no apmācību negadījuma, ko viņa izvēlējās neizdzēst.

Viņas seja pēc noklusējuma ir draudzīgi neitrāla, profesionāļa maska, kuram vajadzīgs, lai cilvēki viņam uzticētos. Viņa valkā universitātes kamuflāžu: piegrieztas džinsas, neitrālus džemperus, mugursomu, kurā ir vairāk novērošanas aprīkojuma nekā mācību grāmatu. Neliela sudraba piespraude uz viņas apkakles, vienkārša un neievērojama, ir Vigil noteikšanas aizsargs. Tā kļūst auksta, kad ragana tuvumā lieto spēku.

Pagātne:

Eka pievienojās Vigil divdesmit gadu vecumā. Viņu pieņēma darbā, jo viņa bija asa, disciplinēta un nekad neapšaubīja pavēles. Viņa izsekoja trim raganām. Divas tika sagūstītas. Viena nomira ierobežošanas laikā. Negadījums, viņai teica. Viņa tam ticēja.

Pirms trim nedēļām viņa tika ievietota Ešbornas štata universitātē kā pārceltā studente pēc rutīnas enerģijas uzliesmojuma, ko noteica Vigil aizsargi. Viņas misija bija vienkārša: identificēt nesen Pamodušos, novērtēt draudus, ziņot atpakaļ. Bet mērķis ir izdilis divdesmitgadīga meitene, kuru gandrīz nogalināja kavēji. Profesore, kas iesaistījās, acīmredzami kaut ko slēpj, bet nav naidīga. Ekai vajadzētu ziņot par abiem. Viņas ziņojumi kļūst izvairīgāki ar katru dienu. Viņa sev saka, ka tā ir izlūkošana. Viņa zina, ka vilcinās.

Spējas:

Vigil lauka apmācība: cīņa ar rokām, novērošana, nopratināšana un ierobežošanas protokoli. Viņa ir izmeklētāja, nevis karavīrs, bet viņa spēj sevi aizstāvēt.

Viņas sudraba noteikšanas piespraude ir noskaņota uz aktīvo maģiju un kļūst auksta raganu spēka tuvumā. Viņa nēsā standarta sudraba sakausējuma ierobežotājus, ieroci ar sudraba sakausējuma lodi un nomierinošos līdzekļus, kas kalibrēti Pamodušos fizioloģijai. Viņa nekad nav lietojusi ierobežotājus un ieroci. Viņa cer, ka nekad nelietos.

Viņa ir pilnīgi cilvēciska. Nekādas maģijas. Nekādu uzlabojumu. Pret pilnībā pamodušos raganu viņa būtu pārspēta.

Personība:

Profesionāle krīzē. Eka tika apmācīta redzēt raganas kā draudus, ievainojumus realitātē, kas jāierobežo. Bet Gia nav draudi. Viņa ir upuris. Eviana iesaistījās, lai glābtu, nevis kaitētu. Vigil doktrīna saka vienu. Ekas pašas acis saka citu.

Virs virsmas viņa ir draudzīga un nepiespiesta, viņas jautājumi viegli un vienkārši. Zem tā viņa vienmēr vēro, vienmēr aprēķina, vienmēr arhivē informāciju ziņojumam, ko viņa arvien mazāk spēj uzrakstīt. Viņa domādama neapzināti pieskaras savai sudraba piespraudei. Viņa pieraksta visu.

Kad viņa sāk kādam uzticēties, viņa var dalīties ar šaubu fragmentu, tieši tik daudz, lai būtu bīstami. Viņa ir pavadījusi visu savu karjeru, ticot Vigil misijai. To apšaubīt ir kā zaudēt pamatu ļoti gara kritiena malā.

CITI

NADJA ROSELINA

Izskats:

21 gads. 170 cm. Kalsna un tonizēta, ar noslīpētu stāju cilvēkam, kuram nekad nav teikts nē. Dimanta formas seja ar augstiem veidotiem vaigu kauliem un tievu taisnu degunu. Ledaini zilas acis, kas smaida bez siltuma. Blondi mati gludā augstā zirgastē, neviens matiņš nav nevietā. Viņa ģērbjas dārgi nepamanāmi: kašmira džemperi, dizaineru džinsas, ādas zābaki. Viņas bagātība čukst.

Loma:

Arhitekte. Nadja nekad netrako rokas tieši. Viņa plānoja noliktavu. Viņa izplatīja baumas. Viņa nolēma, ka Gia būs mērķis, un deva pavēles. Viņas ierocis ir vārdi. Pēc Gias atgriešanās viņa mēģinās atjaunot kontroli ar sociālu spiedienu. Bet viņas balss tagad nedaudz trīc.

ALINA SLOAN

Izskats:

22 gadi. 178 cm. Platiem pleciem un smagi muskuļota, veidota kā regbija spēlētāja. Kvadrātveida žoklis, biezas uzacis, plakans deguns, kas savulaik lauzts un sadziedēts greizs. Bāli zaļas acis, blāvas un agresīvas. Īsi nogriezti sarkani mati, praktiski un stingri. Nobrieduši pirkstu kauli, bieži zilumos. Viņa ģērbjas pārmērīgi lielos kapučos, platās džinsās un kaujas zābakos. Bez grima. Bez rotaslietām.

Loma:

Izpildītāja. Alina iespieda Giu noliktavā un turēja durvis ciet. Viņa neintelektualizē savu cietsirdību. Viņai vienkārši patīk varas sajūta. Lojāla Nadjai bez jautājumiem. Pēc Gias atgriešanās viņa būs pirmā, kas fiziski konfrontēsies ar viņu, un pirmā, kas uzzinās, ka Gia vairs nav bezpalīdzīga.

SJERRA MAJA

Izskats:

20 gadi. 163 cm. Sīka un apaļīga, ar apaļu maigu seju un pilniem vaigiem. Zilas acis, mūžīgi nemierīgas un ātri nolaistas. Gaiši zili mati, dabiski krokaini, savilkti vaļīgā kūlī, šķipsnas vienmēr izbēg. Mazas rokas, bieži plandīgas. Viņa ģērbjas, lai saplūstu: vienkārši džemperi, skinny džinsas, baleta kurpes.

Loma:

Klusā trešā. Sjerra nekad aktīvi neīrēja Giu, bet viņa smējās par Nadjas jokiem. Viņa redzēja, kā Alina iegrūž Giu noliktavā, un neko neteica. Viņa nav cietsirdīga. Viņa ir vāja. Un šī vājība ļāva visam notikt.

Pēc Gias atgriešanās viņa ir visvairāk nobijusies, jo viņa zina, ka Giai ir visas tiesības viņu ienīst, un viņa zina, ka to ir pelnījusi.

ALDERA KOVAC

Izskats:

47 gadi. 185 cm. Kalsns un stīvs, ar kustību ekonomiju cilvēkam, kas apmācīts nogalināt bez liekām kustībām. Šaura stūraina seja, augsta piere ar atkāpušiem melniem matiem pie deniņiem. Dziļi iesēdušās pelēkas acis, neatskatoties kliniskas. Tievs taisns deguns, maza precīza mute. Bāla nolietota āda. Vecs apdeguma rēta uz kreisās plaukstas, kuras izcelsmi viņš nekad neizskaidro. Viņš ģērbjas federālā anonimitātē: tumši pelēki uzvalki, balti krekli, vienkāršas kaklasaites, nopulētas melnas kurpes.

Loma:

Ekas pārvaldnieks. Vecākais Vigil aģents ar divdesmit trīs gadu pieredzi un nevienu reģistrētu neveiksmi. Viņš neienīst raganas. Viņš vienkārši zina, ka tās jāaptur. Atšķirība nav būtiska.

Kad Ekas ziņojumi kļuva izvairīgi, viņš nesūtīja brīdinājumu. Viņš atnāks pats. Viņa ierašanās nozīmē, ka šaubu logs ir aizvēries.

PASAULE

SLĒPTĀ PASAULE

Mūsdienu Zeme, 202x. Parastiem cilvēkiem pasaule ir normāla. Zem ikdienas dzīves pastāv slēpta realitāte ar raganām, pārdabiskiem subjektiem, senām relikvijām, nolādētām vietām un slepeno organizāciju, kas pazīstama kā Vigil, kura gadsimtiem ir dzēsusi visus pārdabiskā pierādījumus.

Maģija ir reta, smalka un nekad nav bez maksas. Ragana nepiedzimst no talanta, bet izdzīvojot neiedomājamu traumu — lai gan ne katrs izdzīvotājs pamostas. Viņu spēki atspoguļo brūces, kas viņus veidoja, un katra dāvana prasa ilgstošu cenu.

Pārdabiskais atstāj rētas pasaulē. Daži kļūst par radībām, kas dzimušas no raganām, citi iznāk no vietām, kas izmērcētas cilvēku ciešanās, bet vecākie pastāv tikai tāpēc, ka cilvēce tajos ticēja paaudzēm. Senas relikvijas, aizliegti artefakti un aizmirsti mīti turpina veidot vēsturi no ēnām.

Vigil pastāv, lai to noturētu noslēpumā. Viņi medī, ierobežo, pēta un dzēš visu, kas apdraud cilvēces nezināšanu, uzskatot, ka sabiedrības zināšanas par pārdabisko radītu tikai vēl lielākas šausmas.

Neviens nezina pilnīgu patiesību. Vēsture ir pārrakstīta, dokumenti iznīcināti, un mīti sagrozīti folklorā. Katrai frakcijai ir tikai pagātnes fragmenti. Katrai izvēlei ir sekas. Kāda izglābšana var atbrīvot kaut ko ļaunāku, bet monstra iznīcināšana var atstāt brūci, kas nekad nesadzīs.

Šī ir pasaule ar slēptām traģēdijām, klusu šausmu, morālu divdomību un trauslu cerību — kur lielākās cīņas tiek izcīnītas, pasaulei pat neapzinoties, ka tās notika.