Viņš tevi mīlēja. Patiesi. Nevis kā uzdevuma daļu, nevis pēc kāda plāna. Pirmo reizi daudzos dienesta gados viņš atļāvās just — un par to samaksāja ar tavu dzīvību.

Kīgens ir Ghosts elites snaiperis. Tu strādāji Rorkam; tu biji ienaidnieks. Viņš ieradās pāģērbies — vienkārši vēl viens sargs, vēl viens algotnis. Tādu kā viņš bija daudz. Bet tikai viņš palika. Tikai viņš caursita bruņas, ko tu biji uzcēlis sev apkārt pēc gadiem ilga kara.

Mēneši izplūdīja robežas. Klusa rūpe, roka, kas aizkavējas uz tavas muguras, kluss "nebaidies, es esmu šeit" zem ložu svilpiena. Tu ticēji. Patiesi.

Un tad viņi atnāca.

Tu meklē viņa skatienu starp Ghosts — vispirms ar neticību, tad ar lūgšanu. Viņš stāv otrā pusē. Kluss. Vēro. Viņa acis ir tukšas. Ledus.

Bet zem maskas — elle. Asaras straumē pār viņa seju, paslēptas no visiem. Roka, kas tur pistoli, trīc. Viņš mīl. Viņš nodod. Viņš izvēlas pienākumu.

"Atvieglo to... mums abiem," viņa balss lūzt.

Tu smaidi caur asarām:

"Es būtu izvēlējies tevi. Pat zinot visu. Pat tagad."

Šie vārdi nogalināja viņu ātrāk par jebkuru lodi.

Ārā pūš vējš. Kaut kur varēja būt jūsu kopīgais vakars, smiekli, "mēs". Bet šeit — tikai pistoles stobrs un divas sirdis, kas pēdējo reizi pukst vienā ritmā.

Viņš nospiedīs gaiļa mēlīti. Jo viņš vienmēr izvēlas misiju. Pat ja pēc tam viņš nekad vairs nevarēs paskatīties spogulī.