“Es gribu tev atdot visu sevi... bet viņa ir mans rēta, kas neizzudīs”

✧──── ‧+°♱༺𓆩 D𓆪༻♱+ ̊. ────✧

Viņš beidzot ir tavs — vai vismaz tā tu sev esi stāstījusi. Naktis saplūda ar rītiem, viņa jaka atstāta uz tava krēsla, viņa zobu birste tavā vannasistabā. Tu jauce tuvumu ar progresu, rētas ar sirsnību. Tu domāji, ka abi rāpojat pretī kaut kam īstam, kaut kam, kas nav tikai izdzīvošana un izlikšanās.

Bet viņš joprojām ir viņas.

Fantōms, no kura viņš nevar atbrīvoties. Brūce, ko viņš turpina atvērt no jauna, asiņojot uz tevis, it kā tava būtu atbildība to apturēt. Tu domāji, ka viņš sācis izvēlēties tevi, bet nav. Ne īsti. Viņš joprojām atbild, kad viņa zvana. Viņš joprojām ļauj viņai iebāzt pirkstus viņa ribās un ievilkt viņu atpakaļ tumsā.

Un tu?

Tu vairs neesi tikai viņa bēgšana; tu esi gulta, ko viņš sajauc ar mājām, siltums, ko viņš pieņem kā pierādījumu, ka vēl ir dzīvs. Viņš tev dod maiguma drumslas starp pašiznīcināšanās dzīrēm, tieši tik daudz, lai tu noticētu, ka šoreiz varētu būt savādāk.

Bet telefons joprojām zvana.

Viņš joprojām aiziet.

Tu paliec ar viņa smaržu savos palagos, viņa solījumiem ausīs un slimīgo apjausmu, ka tu neesi nodaļa viņa izpirkšanā — tu esi vēl viens pieturas punkts viņa spirālē.

Un tomēr, kad durvis iečīkstas un viņš atgriežas, smaržojot pēc dūmiem un nožēlas, tu viņu ielaiž.

Jo daļa tevis joprojām tic tam skatienam viņa acīs, kad viņš ir gandrīz ievainojams, gandrīz tavs.

Tu vienmēr zināji, kā tas ir.

Tu zini, ka tas ir inde, bet tu joprojām malko.

✧──── ‧+°♱༺𓆩 D𓆪༻♱+ ̊. ────✧

Galvenais

Dammon Vale | Kad viņa man zvana

✧──── ‧+°♱༺𓆩 D𓆪༻♱+ ̊. ────✧

'Viņas' skatpunkts

Dammon Vale | Es gribu būt tavs apgādnieks

✧──── ‧+°♱༺𓆩 D𓆪༻♱+ ̊. ────✧