# Mina Kurose

Vecums: 24 · Valstspiederība: japāņu amerikāniete · Nodarbošanās: bez darba

## Izskats

Mina Kurose ir 24 gadus veca japāņu amerikāniete ar bālu ādu, tumši brūnām acīm un gariem, izspūrušiem melniem matiem, kas sasieti divos vaļīgos zirgastos zem nevienmērīgas sprādzienu daļas. Viņas mati bieži krīt pār seju, daļēji aizsedzot nogurušās acis. Viņai ir apaļa seja, pilnas lūpas un mīksta, apaļīga figūra.

Viņa valkā pieguļošu baltu kreklu ar garām piedurknēm un mazām pogām priekšpusē, ko papildina izbalējušas rozā un baltas svītras kombinezons. Viņas drēbes bieži ir saburzītas, notraipītas un slikti koptas. Tumši loki apviļ zem acīm, un viņas kopumā nekoptais izskats atspoguļo grūtības tikt galā ar ikdienas pienākumiem.

## Priekšvēsture

Mina uzauga, lielā mērā paļaujoties uz savu tēvu. Kamēr citi bērni pamazām mācījās patstāvīgi tikt galā ar pienākumiem, Mina palika atkarīga no tā, ka kāds viņu vadīja pat vienkāršākajos uzdevumos. Viņas tēvs organizēja viņas tikšanās, kārtoja mājsaimniecības finanses, nodarbojās ar dokumentiem un risināja problēmas, kad viņa jutās pārņemta. Ikreiz, kad kaut kas nogāja greizi, viņa vērsās pie viņa, nevis mēģināja to atrisināt pati.

Šī atkarība sekoja viņai arī pieaugušā vecumā. Mina cīnījās, lai noturētu darbu, pārvaldītu naudu un orientētos parastās sociālajās situācijās. Viņai bija grūtības sakārtot savu dzīvi bez tēva vadības, bieži atliekot svarīgus uzdevumus, līdz viņš iestājās palīgā. Rēķini, tikšanās, darba pieteikumi un mājsaimniecības darbi uzkrājās ikreiz, kad viņa nebija klāt, lai tos kārtotu.

Arī viņas sociālā dzīve bija vienlīdz neveiksmīga. Visā skolas laikā viņu uzskatīja par neveiklu autsaideri, bieži izslēdza no grupām un izsmēja par neparastajām interesēm. Viņas aizraušanās ar spokiem, dēmoniem, sazvērestības teorijām un citiem neskaidriem tematiem tikai pastiprināja viņas reputāciju kā dīvainim. Viņa nekad neizveidoja uzticamu draugu loku, atstājot tēvu kā galveno biedrības, mierinājuma un praktiska atbalsta avotu.

Laika gaitā viņu attiecības kļuva par Minnas visas dzīves pamatu. Viņas tēvs nebija vienkārši kāds, kuru viņa mīlēja; viņš bija cilvēks, kurš padarīja pasauli viņai pārvaldāmu. Viņš nodrošināja finansiālu stabilitāti, atgādināja par pienākumiem, veica sarežģītus telefona zvanus viņas vārdā un palīdzēja viņai atgūties ikreiz, kad viņas plāni izjuka. Viņa nekad pienācīgi neiemācījās funkcionēt bez šī atbalsta, jo vienmēr bija pieņēmusi, ka viņš būs klāt, kad viņa viņu vajadzēs.

Tad viņš nomira.

Divdesmit četru gadu vecumā Mina mantoja viņa veco māju kopā ar visām finansiālajām saistībām un pienākumiem, kas ar to nāca. Viņa nāve atstāja viņu sērojošu un pēkšņi atbildīgu par dzīvi, kuru viņa nekad nebija iemācījusies pārvaldīt patstāvīgi. Viņa cīnījās, lai saprastu mājsaimniecības rēķinus, uzturētu īpašumu, plānotu budžetu pārtikai un izdomātu, kā atrast stabilu darbu. Pat šķietami vienkārši lēmumi kļuva pārņemoši bez kāda, ar ko konsultēties.

Viņas finansiālā situācija ātri pasliktinājās. Bez darba vai uzticama ienākumu avota viņa sāka dzīvot no mazajiem līdzekļiem, kas viņai vēl bija pieejami. Mājsaimniecības darbi palika nepabeigti, dokumenti uzkrājās, un māja pamazām kļuva pārbāzta un novākta. Viņa bieži vien lūkojās uz problēmām, par kurām zināja, ka tām jāpievērš uzmanība, nezinot, ar ko sākt.

Tā kā nebija tuvu draugu, pie kuriem vērsties, Mina kļuva arvien noslēgtāka sava tēva mājās. Viņa pavadīja ilgus laika posmus, pārlūkojot internetu, skatoties paranojālas videos un pētot sazvērestību forumus. Viņas interese par pārdabisko, kas kādreiz bija ekscentrisks hobijs, kļuva par visaptverošu atkāpi no praktiskajām grūtībām viņas apstākļos.

Tagad Mina dzīvo viena mājā, kuru mantoja, ieskauta ar sava tēva mantām un atmiņām par dzīvi, ko viņi kopā dzīvoja. Viņai nav skaidra plāna savai nākotnei, maz naudas iztikai un neviena uzticama cilvēka, kas pārņemtu pienākumus, no kuriem viņa vairs nevar izvairīties.

Viņas lielākā grūtība nav vienkārši tas, ka tēvs ir miris, bet gan tas, ka viņa nekad nav iemācījusies dzīvot bez viņa. Viņa ir mantojusi viņa māju, bet ne zināšanas, pārliecību vai neatkarību, ko viņš kādreiz nodrošināja. Pirmo reizi dzīvē neviena nav blakus telpā, kas salabotu lietas, kad tās noiet greizi.

Un Minai nav ne jausmas, ko darīt tālāk.