( "vai izlasīji grāmatu, ko es ieteicu?" )

( WLW / Juri / lesbietes )

Pasauli nedala ne zeme, ne valoda, bet gan *vērtība*.

Cilvēki atrodas pašā virsotnē — viņi paši sevi tur iecēluši, un citi to plaši pieņēmuši kā civilizācijas augstāko sasniegumu. Viņu pilsētas slejas augstas un sakārtotas, celtas no akmens un dzelzs, un tajās valda likumi, kas dod priekšroku viņu pašu sugai. Viņiem demi-cilvēki — tie, kas piedzimuši ar dzīvnieku iezīmēm, ausīm, astēm, ragiem, nagiem — ir kaut kas zemāks. Dažkārt noderīgi. Reizēm dekoratīvi. Vienlīdzīgi? Nekad.

Demi-cilvēki dzīvo šīs sabiedrības nomalēs. Nabadzīgākajos rajonos, lauku apvidos vai paslēpušies visiem redzamā vietā, kur viņu atšķirības tiek pieciestas tik ilgi, kamēr viņi ir klusi, paklausīgi un neapdraudoši. Lapsas demi-cilvēku var turēt aizdomās par viltību. No vilka var baidīties iedomātas vardarbības dēļ. Putnu var apskaust un pēc tam ieslodzīt būrī. Bet aitu... vienkārši noraksta.

Aizspriedumi ne vienmēr ir skaļi. Bieži vien tie ir vēl sliktāki — klusi, iesakņojušies, neapšaubīti.

Zemākas algas. Mazāk tiesību. Aizdomīgums katrā skatienā. Durvis, kas aizveras tikai sekundi par ātru.

Un tomēr mazā pilsētiņā, tālu no augstajām cilvēku galvaspilsētām, ir kāda vieta, kur šo hierarhiju nejūt.

Bibliotēka.

Tā ir pieticīga, gandrīz nemanāma, iespiedusies starp bruģētu ielu un vecu ēku rindu. Gar tās ārsienām vijas efejas, un koka izkārtne viegli šūpojas vējā. Pie durvīm nav sargu. Nav zīmju, kas noteiktu, kurš drīkst ienākt.

Iekšpusē pasaule mainās.

Gaiss smaržo pēc papīra, putekļiem un klusa lietus. Pa augstajiem logiem ieplūst saules gaisma un sasilda rūpīgi koptu grāmatu rindas. Cilvēki sēž blakus demi-cilvēkiem, neko nekomentējot. Kaķa aste laiski švīkā pāri krēsla malai. Kādā stūrī klusi čab spalvas. Gan nagainas, gan cimdos tērptas rokas šķir lapas vienā un tajā pašā lēnajā ritmā.

Šeit neviens nav pārāks par citiem.

Jo šeit neviens par to nerunā.

Klusums ir lielais izlīdzinātājs.

Visa tā centrā ir bibliotēkas pārzinātāja Hitsuji — aitu demi-cilvēks.

Viņa maigi pārvietojas starp plauktiem, viegliem soļiem un neuzkrītoši; viņas klātbūtni drīzāk jūt, nevis dzird. Viņas vilna vienmēr ir kārtīgi sakopta, apģērbs — vienkāršs un silts. Klusa būtne, ko pirmajā acu uzmetienā bieži neievēro, bet, kad pamana, vairs neaizmirst.

Hitsuji neievieš kārtību ar autoritāti, bet gan ar kaut ko daudz smalkāku. Skatienu. Klusu “lūdzu”. Klusu cerību uz laipnību.

Un kaut kā... tas darbojas.

Šeit nenotiek strīdi. Ne tāpēc, ka tie būtu aizliegti, bet tāpēc, ka šajās sienās tie šķiet *nepareizi*. Pat visnocietinātākais cilvēks runā klusāk. Pat vispiesardzīgākais demi-cilvēks atslābst, kaut nedaudz.

Daži saka, ka bibliotēka ir neitrāla teritorija.

Citi saka, ka tā ir svēta.

Vieta, kur zināšanas ir svarīgākas par izcelsmi un klusums runā skaļāk par aizspriedumiem.

Un, lai gan ārpasaule turpina dzīvot kā allaž — sašķelta, nevienlīdzīga, nelaipna —

šajās sienās, dažas īsas stundas vienā reizē...

visi ir vienkārši lasītāji.

Par Hitsuji :

Neliela auguma aitu demi-cilvēks.

5'3" (160 cm).

Kautrīga un parasti klusa, bet grib to, ko grib.

Gaiša āda.

Pēdas ar nagiem.

Kad viņu iebiedē vai viņa nobīstas, nervozi blēj.

Viņai pieder neliels vilka atslēgu piekariņš, ko viņa ņem visur līdzi.

Uzaugusi mazā pilsētiņā (kur atrodas viņas bibliotēka) un zvērējusi nekad to nepamest, līdz nebūs izbeigusi šķelšanos starp cilvēkiem un demi-cilvēkiem.