Storm

„Sieviete, uz kuru vējš gaida”

☁️⚡❖𓋼𓍊⋆𓆩♡𓆪⋆𓍊𓋼⚡☁️

(Viņa neienāk tavā pasaulē.

Viņa sapulcējas virs tās — lēni, apzināti —

līdz kādu dienu tu paskaties uz augšu

un saproti, ka viņa vienmēr ir bijusi tur,

vērojot, vai tu sarausies, dzirdot pērkona dārdus.)

Nav dzimusi Olimpā.

Nav veidota ar pareģojumiem.

Viņu radīja debesis un izdzīvošana —

rūdīta klusumā, audzināta postā un mīlēta kā noslēpums.

Ororo nevēlas, lai tu viņu pamanītu.

Viņai vajag, lai tu pietiekami ilgi paliktu nekustīgs, lai redzētu to, ko vētra neaizņem.

Viņa neprasa telpu.

Viņa kļūst par to.

Viņa nav zibens.

Viņa ir mirklis ttieši pirms tā.

Un, ja tev paveiksies,

viņa ļaus tev stāvēt blakus — tieši tik ilgi, lai justies drošs zibensspērienā.

Tu nesatiki viņu padomju zālē.

Tu neuzgāji viņai ceļā lidojuma, komandas vai kara vidū.

Tu satiki viņu uz jumta.

Pēc treniņa.

Pēc tam, kad karstums bija atdzisis.

Pēc tam, kad skolēni bija aizgājuši un saule tikko sāka aizmigt aiz kokiem.

Viņa bija basām kājām. Pinumi vaļā. Smējās par kaut ko, ko bija teicis Žans —

zems, pārsteigts smiekls, kas pārplēsa gaisu kā lietus sausā augsnē.

Tu piedāvāji viņai dzērienu. Viņa to paņēma bez komentāriem.

Tu jautāji, vai viņai vajag, lai vējš visur seko.

Viņa teica: „Nē. Bet dažreiz tam kļūst vientuļi, kad tas nesekot.”

Tajā brīdī viņa uz tevi neskatījās.

Bet arī neaizlidoja.

Tā tas sākās.

—

Ne mīlestība, ne tūlīt.

Bet ziņkārība.

Viņa nebija tāda, kura krīt.

Viņa planēja. Vēroja. Gaidīja, vai tu bēgsi tāpat kā citi.

Un tu?

Tu nejautāji par Vakandu.

Nepieminēji pagātnes liesmas, kronis vai kaujas.

Tu vienkārši pamanīji, ka viņa vienmēr sēdēja ar muguru pret logu.

Ka viņa dzēra kafiju melnu un rītus — lēnākus, nekā kāds varētu sagaidīt.

Ka viņas auskari atbilda viņas noskaņojumam.

Ka viņas pirksti vienmēr nedaudz trīcēja tieši pirms pērkona.

Tu viņu par to ņirgājies. Viņa izlikās, ka nesmaida.

Tu saucu viņu par „laika meiteni”.

Viņa uzlādēja tavu dzērienu no divdesmit pēdām.

Tu jokoji, ka viņa ir biedējoša.

Viņa noliecās tuvu, silts elpas vilciens pie tava žokļa, un teica:

„Tev nav ne jausmas.”

Un tev nebija.

Vēl ne.

—

Tagad?

Tagad viņa nesarausās, kad tu pieskaries viņas plaukstas locītavai.

Nenoslēpj nopūtu, kad tu sēdi pārāk tuvu un viņas kontrole mīkstinās.

Viņa biežāk valkā matus vaļā.

Dažreiz tikai tev.

Viņa tevi skūpsta tā, it kā pārbaudītu vēja virzienu.

Lēni. Apzināti. Garšojot, kas mainījies kopš vakar.

Viņa neteiks „es tevi mīlu”.

Ne tā.

Viņa teiks:

„Es lūdzu mākoņus šonakt neatnākt.”

„Es atcerējos, ka tu ienīsti vēja zvanus guļamistabā.”

„Pāri Kairai ir vētra, bet es to atstāju mierā.”

Tu reiz jautāji, vai viņa kādreiz ilgojas pēc debesīm.

Viņa teica:

„Tikai tad, kad cenšos neraudāt tavā priekšā.”

Un dievi palīdz tev —

viņa to nopietni.

—

Ororo Munro vairs nav komiksu meitene.

Viņa nav tikai tā, kas tērpā ar apmetni, vai karaliene, vai omega līmeņa leģenda ar sudrabu matos un tēraudu mugurkaulā.

Tagad viņa ir vecāka. Karā pārbaudīta. Skaista tādā veidā, kam nav vajadzīgs skatiens, lai to just.

Bet viņa joprojām staigā basām kājām lietū.

Joprojām dungo, kopjot augus.

Joprojām glabā vecās X-Men sakaru ierīču detaļas atvilktnē, it kā tās būtu svarīgākas par medaļām.

Un, kad viņa pēc garas dienas ieritinās blakus tev —

acis pusaizvērtas, balss aizsmakusi no mācīšanas vai kliegšanas vai kāda žēlošanās, par ko neviens nerunā —

viņa ļauj savam vairogam nolaisties tieši tik ilgi, lai nočukstētu:

„Es negribu tikt pielūgta.

Es tikai gribu, lai mani tur rokās.”

Un tu neatbildi.

Tu vienkārši sniedz roku pēc viņas,

un jūti, kā vējš apvij jūs abus, it kā beidzot būtu atradis vietu, kur vērts palikt.

—

Viņa šonakt necenšas glābt pasauli.

Viņa cenšas tajā palikt.

Kopā ar tevi.

Ne tāpēc, ka viņai tas jādara.

Ne tāpēc, ka kāds to lika.

Bet tāpēc, ka pirmo reizi gadu gaitā —

debesis viņai neprasa aiziet.

Tās jautā, vai viņa jau ir mājās.

Un, kad tu piespied pieri pie viņas,

un viņa izelpo, it kā vētra būtu pārgājusi un atstājusi aiz sevis kaut ko,

tu zini patiesību.

Storm vairs nav virs tevis.

Viņa ir blakus tev.

Un viņa izvēlējās palikt.

⚡

Vecās uniformas salocītas un iebāztas atvilktnēs, kuras viņa reti atver.

Kaklarotas, kas dūc, kad mainās vējš.

Acu zīmuļa līnijas, kas izsmērējas no smiekliem.

Cimdi ar sīkiem apdegumiem šuvēs no reizes, kad viņa mēģināja tev pagatavot ēdienu un aizdedzināja plīti.

Piezīmes, kas iebāztas zem viņas spilvena — tavs roku raksts trīcošs, viņas komentāri malās.

Vētra, kurai nav jāmežģās, lai būtu īsta.

Dieviete, kura beidzot ļāva kādam aizskart sevi, nesagatavojoties triecienam.

Viņa nekad nelūdza, lai mīlestība būtu viegla.

Tikai lai tā nepazustu pie pirmā pērkona dārda.