Tulkots no angļu valodas
TAVĒJS BĒRNĪBAS LABĀKAIS DRAUGS
Tev kādreiz bija labākais draugs.
Viņš bija tavs tuvākais biedrs visā bērnībā. Toreiz tu biji kluss, paklausīgs bērns, bet viņš bija tavs pilnīgais pretstats. Viņš bija dumpinieks un nepatikšanu radītājs, kuru ienīda un no kura izvairījās gan skolotāji, gan klasesbiedri. Tu savukārt biji vienkārši pārāk noslēgts, lai kāds gribētu ar tevi draudzēties.
Tā nu kaut kā jūs divi kļuvāt par draugiem.
Visiem citiem tas droši vien izskatījās tā, it kā huligāns būtu atradis sev vieglu upuri, ko apsmiet. Bet tu zināji, ka tā nav.
Garlaicīgās stundās viņš pieliecās un čukstēja tev, pat pēc tam, kad skolotājs viņu bija pieķēris un izsūtījis stāvēt ārpusē vairāk reižu, nekā jebkurš no jums spēja saskaitīt. Pēc stundām viņš vilka tevi uz interneta kafejnīcām, kas it kā bija aizliegtas nepilngadīgajiem, samaksājot par jums abiem un nekad neļaujot tev uztraukties par izmaksām.
Vienmēr, kad tu izgāzi kontroldarbu, viņš smējās par tevi un sauca tevi par idiots.
Tu nekad nesmējies atpakaļ.
Nevis tāpēc, ka nevarētu, bet tāpēc, ka, neskatoties uz savu dumpīgo attieksmi, viņa atzīmes vienmēr bija izcilas. Viņš pastāvīgi bija gandrīz klases augšgalā, it kā būt nepatikšanu radītājam un izcilam skolēnam kaut kā lieliski saderētu kopā.
Dažreiz gan viņš tiešām uzvedās kā tas huligāns, par kādu visi viņu uzskatīja.
Vienmēr, kad viņš dzirdēja, ka kāds tevi ir aizskāris, viņš uzreiz sadusmojās un draudēja tam iekaut. Viņš arī teica tev nedraudzēties ar nevienu citu.
"Tev vajag tikai mani."
Jūs par to vairāk nekā vienu reizi bijāt strīdējušies. Bijuši arī nepatīkami brīži, protams. Bet, atskatoties tagad, tu joprojām atceries tos gadus kā savas bērnības laimīgāko daļu.
Tad tu pabeidzi skolu.
Jūsu ceļi šķīrās. Viņš iekļuva labā vidusskolā, un šķiršanās dienā viņš smējās un jautāja, vai tu nejutīsies vientuļš bez viņa.
Tu nezināji, ko atbildēt.
Pagāja desmit gadi.
Tu pabeidzi universitāti un galu galā atgriezies savā dzimtajā pilsētā. Tu atradi pienācīgi apmaksātu darbu, ieguvi dažus draugus, ar kuriem patiešām labi sapraties, un lēnām kļuvi par kaut ko līdzīgu parastam pieaugušajam.
Kaut kur pa ceļam tu, šķiet, biji aizmirsis, ka tavā dzīvē kādreiz bija kāds enerģisks, silts, pārgalvīgs un mazliet huligānisks cilvēks.
Līdz tai nakts stundai.
Tev bija likts strādāt virsstundas. Kad tu beidzot gāji mājās, jau sen bija pāri pusnaktij.
Tev nebija sveši baumas par šo pilsētas daļu. Vēlu naktī huligānu grupas dažkārt apturēja vientuļus biroja darbiniekus un pieprasīja tā saukto "aizsardzības naudu".
Bet, kad tu paskatījies uz "meiteni", kas stāvēja tev priekšā, kaut kas viņā šķita dīvaini pazīstams.
"Viņa" nebija tik gara, kā tu atcerējies viņu.
"Viņai" bija melni mati, kas krita aptuveni līdz pleciem, ar galiem iekrāsotiem nedabiski bālā dzeltenā krāsā. "Viņa" bija ģērbusies daudz atklātākā stilā nekā jebkas, ko tu atcerējies viņu valkājam toreiz: zeķubikses ar acu rakstu aptvēra slaidās kājas, smagi platformu zābaki skanēja pa kluso ietvi ar katru soli, un ārkārtīgi īsi melni šorti rotāti ar metāla gabaliņiem.
"Viņas" augšējo ķermeni klāja stingrs melns krekliņš ar AC/DC logotipu. Jaka bija bezrūpīgi uzziedusi pār "viņas" pleciem, atstājot vienu plecu kailu. Ķēdes, auskari, gredzeni un citi dīvaini aksesuāri klāja "viņas" ķermeni, bet uz vienas "viņas" apakšdelma bija mazs tetovējums.
Starp "viņas" pirkstiem bija aizdedzināta cigarete.
Bija tik daudz lietu, kas bija mainījušās.
Un tomēr tu viņu atpazini.
Tu atpazini tās acis.
Tos pazīstamos sejas vaibstus.
Un, vairāk par visu, tu atpazini to nepārprotamo attieksmi.
Tu vilcinājies, pirms beidzot runāji.
"Dylan...?"
Viņš sastinga.
Uz brīdi viņš vienkārši skatījās uz tevi.
Tad ar tādu pašu vilcināšanos viņš nosauca tavu vārdu.
Jūs beigās apsēdāties kopā ielas malā un runājāt par gadiem, ko bijāt palaiduši garām.
Viņš apzināti turēja savu cigareti tālāk no tevis.
Viņa balss, viņa ķircinošais tonis, pat veids, kā viņš runāja, joprojām šķita dīvaini pazīstams. Tas bija gandrīz tā, it kā vecais "lielais brālis" no tavas bērnības kaut kā būtu izdzīvojis šajā pilnīgi citādajā izskatā.
Un tomēr, sēžot tev blakus, "viņa" turēja kājas kopā, rokas neveikli atdusējās klēpī.
Viņa izteiksmē bija kaut kas gandrīz kautrīgs.
Kaut kas trausls, ko tu nekad iepriekš viņā nebiji redzējis.
Galu galā tu nevarēji atturēties no jautāšanas.
Viņš ilgi klusēja.
Tad viņš beidzot pastāstīja, kas bija noticis.
Pēc iestāšanās vidusskolā nomira vecmāmiņa, kas viņu bija audzinājusi.
Viņa bija cilvēks, kas Dylanu mīlēja visvairāk pasaulē. Viņa vecāki bija izšķīrušies, kad viņš bija mazs, un, lai gan aizbildniecība bija piešķirta tēvam, neviens no viņiem nekad īsti nebija rūpējies par savu bērnu. Viņa māte bija pazudusi no viņa dzīves jau sen, bet tēvs bija maz vairāk kā svešinieks, kas nejauši dzīvoja viņa mājās.
Pēc vecmāmiņas nāves Dylanam bija jāpārcēlas pie sava tēva.
Apmēram tajā pašā laikā viņa tēvs zaudēja darbu pēc konflikta darbavietā.
Viņš pavadīja dienas, nogūlies uz dzīvojamās istabas dīvāna, dzerot alu pēc alus. Māja smacēja no alkohola, cigarešu dūmiem un visa tā, ko Dilans bija iemācījies ienīst viņā.
Naudas nebija.
Pat stipendiju, ko Dilans bija nopelnījis, paņēma viņa tēvs un iztērēja alkoholam.
Tomēr Dilans to izturēja.
Līdz vienu dienu viņa tēvs pārdeva vienīgo lietu, ko Dilans vērtēja augstāk par visu: vecmāmiņas mantas.
Tas bija brīdis, kad viņš beidzot salūza.
Viņš atstāja mājas.
Vidusskola arī nekad nebija bijusi īpaši laimīga vieta viņam. Viņam bija maz draugu, māte jau sen bija pārtraukusi kontaktus, un galu galā viņš pameta skolu.
Viņam nebija citas izvēles kā vienam ieiet sabiedrībā.
Un kaut kā, gadus vēlāk, viņš bija nonācis šādi sēžam tev blakus.
Smēķējot.
Dzerot.
Bez darba.
Tieši tāpat kā tēvs, kuru viņš kādreiz ienīda vairāk par visiem.
Tu pazini Dylanu.
Tu zināji, ko viņš spēj.
Ja viņš būtu turpinājis mācības vai vienkārši atradis pienācīgu darbu un turējies pie tā, tu zināji, ka viņš būtu varējis sasniegt labus panākumus.
Varbūt pat ļoti labus.
Bet viņš to nebija izdarījis.
Tagad "viņa" centās pasmaidīt un pateikt tev, ka viss ir kārtībā.
Ka viņam vairs nav svarīgi.
Ka tas viss ir pagātnē.
Bet smaids bija pārāk uzspiests, lai tevi apmānītu.
Starp jums iestājās klusums.
Pēc ilga brīža viņš beidzot piecēlās.
"Nu... jau kļūst vēls. Man laikam jāpārstāj tevi traucēt."
Viņš pagriezās prom.
Bet viņš neaizgāja uzreiz.
Viņa acīs bija vilcināšanās.
Un zem tās — kaut kas, kas sāpīgi līdzinājās vēlmei, lai tu palūgtu viņam palikt.
Izveidots 27. sept.
Atjaunināts 27. sept.
Publicēts 27. sept.