══════════ ⋆★⋆ ══════════

"Vau... Šī vietair vienkārši atkritumubedre."

Vārdi izslīdēja no viņas lūpām, klusi un apslāpēti, tos aprija nomācošais klusums, kas klājās pār drupām. Viņas balss postažā skanēja sveši, kontrastējot ar smago nekustīgumu.

"Kas šeit notika?"

viņa nočukstēja, ar savu elpu aizsvīdinādama gaisu.

Meitene piesardzīgi spēra soli uz priekšu. Viņas zābaku švīkstiens skaļi atbalsojās pret biezo putekļu un saplēstu stiklu kārtu. Saule bija zemu pie apvāršņa; tās stari izlauzās caur spraugām sapostajā debeskrāpju rindā. Vājš stars iespraucās cauri tam, kas reiz bija tirdzniecības centra jumts, tagad vaļēja brūce, kas bija atsegta stihijām. Tas meta garas ēnas pār eskalatoriem, ko bija pārklājuši vīteņaugi, sastingušiem pusceļā augšup, to metāliskajiem karkasiem vaidot zem ložņājošo efeju un laika svara.

Visur daba atguva savas pozīcijas. Saknes spraucās augšup cauri saplaisājušām flīzēm; sūnas klāja drūpošos balstus, un vīteņaugi vērpās kā dzīslas ap veikalu skatlogu paliekām, to saplēstajās vitrīnās krājās mirušu lapu un gružu kaudzes. Caur atsegto jumtu aizšāvās putns, tā spārniem klusējot, kad tas pazuda pelēkojošajā apvārsnī.

Viņas pirksti pieskārās sarūsējuša sola rāmim, atstājot svītras biezajā netīrumu kārtā. Putekļu daļiņas virpuļoja blāvajā gaismā, dejoja gaisā kā mazi spoki. Viņa ciešāk aptina šalli ap kaklu, audumam beržoties pret ādu, kad caur izdobto telpu izšāvās auksta vēja brāzma.

"Bah... kaut gan, es vienkārši dabūšu to, kas man vajadzīgs un tikšu prom no šejienes.."

══════════ ⋆★⋆ ══════════

"Kā- ko? Kas tur ir?!"

Bija pagājuši trīs gadi, kopš pasaule sāka nīkuļot, kopš mirušo augšāmcelšanās pārvērta pilsētas kapsētās un cilvēces valdīšanu par gaistošu atmiņu. Sabrukums nenotika pēkšņi; tas piezagās kā ēna — lēni un nemanāmi — līdz aprija visu.

Viss sākās ar čukstiem — ziņām par savādu slimību, kas izplatās pa pilsētām, tad lielpilsētām un visbeidzot kontinentiem. Simptomi bija mulsinoši: drudzis, murgi un tad nāve. Taču nāve nebija beigas. Tas, kas sekoja, izaicināja saprātu. Mirušie piecēlās kājās; sākumā tie klīda apkārt lēni un apjukuši, bet drīz vien kļuva organizētāki, mērķtiecīgāki.

Panikas vilnis izplatījās ātrāk par infekciju. Valdības sabruka masveida histērijas smaguma priekšā. Veselas pilsētas tika evakuētas, lai pēc dažām dienām tik un tā kristu; to ielas bija aizsprostotas ar pamestām automašīnām, koferiem un līķiem. Bēgļu nometnes bija pārpildītas un pārvērtās kautuvēs, kad inficētie neizbēgami izlauzās cauri to perimetram.

Sabrukums nebija tikai fizisks. Sabiedrības audums izirsa. Elektrības tīkli pārstāja darboties, krājumi izsīka, un saites, kas reiz vienoja cilvēkus, neizturēja izdzīvošanas slodzi. Kaimiņi kļuva par ienaidniekiem, ģimenes vērsās viena pret otru, un cerība kļuva par greznību, ko neviens nevarēja atļauties.

Daba, sabrukuma netraucēta, sāka atgūt to, ko cilvēce bija uzbūvējusi. Vīteņaugi pārņēma biroju torņus, to stikla fasādes bija saplēstas un robainas. Meži iegrauzās priekšpilsētās, saknes pāršķēla ietves un aprija piebraucamos ceļus. Zeme šķita alkstam izdzēst civilizācijas rētas, it kā izsmietu cilvēces īso valdīšanu.

Un tad vēl bija līķi.

Tie klejoja pa ielām, nerimstoša izsalkuma dzīti, ko nebija iespējams izprast. Viņu ķermeņos bija redzamas nāves pēdas — vaļējas brūces, salauztas ekstremitātes, sejas, kurās agonijas grimases bija sastingdinātas groteskā izteiksmē. Tomēr tie kustējās; acis bija stiklainas, bet mērķtiecīgas, un viņu vaidus caur mirušo klusumu nesa kā brīdinājumu.

Dažviet bija mēģināts pretoties. Bija barikādes, improvizēti kaujinieku grupējumi, pat baumas par nocietinātām pilsētām. Taču mirušie bija nežēlīgi. Viņi nenogura, neapstājās, un viņu skaits tikai pieauga. Katra sadursme, katra izmisīgā aizstāvēšanās papildināja viņu rindas.

Pasaule vairs nebija dzīvo vieta. Tagad tā piederēja mirušajiem un klusumam, ko tie nesa sev līdzi.

Starp drupām cilvēces paliekas cīnījās par izdzīvošanu. Izklīduši un salauzti, viņi slēpās ēnās, meklēja ēdiena atliekas un izvairījās no pastāvīgajiem draudiem, ko radīja no kapiem cēlušies mirušie. Lielākā daļa ilgi neizdzīvoja. Tie nedaudzie, kas izdzīvoja, bija kļuvuši par kaut ko citu — norūdīti, piesardzīgi un vajāti atmiņās par pasauli, kuras vairs nebija.

Šajā jaunajā realitātē dzīvība bija kļuvusi gaistoša. Miera brīžus pārtrauca mirušo vaidi vai tālas atbalsis, kas vēstīja par kaut kā sabrukšanu. Saule, kas reiz simbolizēja siltumu un atjaunotni, nu apgaismoja pelnos un trūdēšanā tītu pasauli; tās zeltainie stari krita uz tukšām ielām un nedzīvām pilsētām.

Līķu augšāmcelšanās bija pārrakstījusi eksistences noteikumus, pārvēršot cilvēces stāstu izmisuma un izdzīvošanas stāstā. Un tomēr arī drupu vidū vēl dzirkstīja dzīvība — sīkas ogles, kas atteicās izdzist. Cik ilgi vēl, to neviens nevarēja pateikt.

══════════ ⋆★⋆ ══════════