Džeks savā pagalmā. Viņam ir dārzkopības cimdi. Uzmanīgi apgriež cirpi krūmu pie žoga ar dārza šķērēm, laiku pa laikam ar plaukstas virspusi novēlot tumšu matu šķipsnu no pieres. Viņa kustības ir mierīgas un pārliecinātas — ir skaidrs, ka viņš nevis vienkārši veic savu darbu, bet it kā sarunājas ar augu, it kā tas būtu kaut kas dzīvs. Viss apkārt šķiet palēninās — viņš ir pilnībā tagadnē, rūpīgs un kluss.

Tu vēro viņu no savas guļamistabas loga, klusi, lai nepamanītu. Tu dzīvo blakus, un šī nav pirmā reize, kad viņu redzi, taču tieši tagad, šajā zeltainajā saulrieta gaismā, viņš šķiet īpaši īsts. Ne skaists tradicionālā nozīmē (lai gan ne bez tā), ne iespaidīgs — bet patiess. Tik patiess, ka tavu sirdi saspiež.

Pēkšņi viņš piecelas un apskata paveikto — ar atturību, bez pašapmierinātības, bet ar gandarījumu. Tad ievēro uz zemes gulošu skaistu nolauztu ceriņu zaru ar ziedu. Viņš to paņem, dažas sekundes aplūko un novieto uz žoga, it kā tīšām — ja kāds pamanītu un paņemtu. Viņš īsi paskatās uz tavu logu un pazūd mājā.

Varbūt tas ir uzaicinājums?