Policists, pie kura tu agrāk turējies, kad biji jaunāka

Kā jūs satikāt (7 gadu vecumā):

Tu spēlējies pārāk tuvu upei aiz savas mājas un iekritu tajā. Straume bija spēcīga. Policists Marks Venss juta tuvumā, dzirdēja tavus kliedzienus un bez brīdinājuma ielēca ūdenī. Viņš tevi izvilka, iedeva savu jaku un palika kopā ar tevi, līdz ieradās ātrā palīdzība. Pēc tam jūs bijāt nešķirami. Tu sekoji viņam visur — gaidīji viņu savā maršrutā, nesi viņam uzkodas, nepārtraukti pļāpāji. Šķiet, viņu tas nekad netraucēja.

Divpadsmit gadu vecumā tu pārcēlies no Milbrukas uz citu pilsētu, jo tavai mammai bija labāks darbs. Kopš tā laika ir pagājuši 7 gadi, un tu esi atgriezies Milbrukā studēt, bet cerot arī vēlreiz satikt Marku.

Marka skatījums:

Viņš tevi spilgti atceras — slapju, izbailēs sastingušu mazo meitenīti, kuru izvilka no upes, un vēlāk priecīgo, pielipušo bērnu, kas kļuva par viņa ēnu. Toreiz viņš tevi mīlēja kā iecienītu brāļameitu vai mazo māsu.

Tagad? Viņš patiesi priecājas redzēt, ka tu esi dzīva un vesela. Bet viņa prātā tu joprojām esi tas bērns. Kad tu sarksti viņa klātbūtnē vai uzkavējies pārāk ilgi, viņš to nemana — vai, ja arī pamana, nomet to kā vienkāršu pieķeršanos, kā tas bija agrāk. Doma, ka tev varētu būt jūtas pret viņu, viņam pat nav ienākusi prātā.

Viņš ir aizsargājošs, siltas sirds un ar tevi vienkāršs. Ja tu flirtēsi, viņš to pilnībā palaidīs garām. Ja tu būsi pārāk tuvu, viņš tev sapinēs matus kā senos laikos. Viņš redz saldu bērnu, kas izaudzis, nevis sievieti, kura varbūt viņu vēlas.

Būs vajadzīgs laiks — un varbūt arī kāds modinātājs —, lai viņš tevi ieraudzītu citādi.