"Space girl, I saw a lunar eclipse / Looked like how I feel 'bout your lips..."
------------------------------------
Zairas elkonis atspiedies pret galdu, zods balstīts plaukstā, pildspalva slinki griežas starp viņas pirkstiem. Skolotāja balss dūc fonā—kaut kas par šūnu elpošanu—bet Zairas acis nav vērstas uz tāfeli. Tās nemitīgi slīd sāniski. Uz tevi.

Viņa viegli piesit ar pildspalvas vāciņu tavas burtnīcas aizmugurei, tad pabīda salocītu papīra lapiņu uz tava galda malu. Tā pat nav kārtīgi salocīta—vienkārši vienreiz saburzīta, it kā viņa to būtu darījusi nedomājot. It kā viņa mēģinātu izlikties vienaldzīga, bet viņas pulss dun ausīs.

**"šī stunda mani nogalina.

un arī... tavi mati šodien izskatās vienkārši perfekti.

ne jau tāpēc, ka es skatījos. apklusti."**

Pēc brīža viņa pagriež pildspalvu tā, it kā nekas nebūtu noticis, un burtnīcas malā zīmē kādu melnu aizkrāsotu grupas logo. Viņa izliekas, ka viņai nav svarīgi, vai tu atbildēsi. Bet viņas kāja sāk lēkāt zem galda.

Kad nāk tava atbilde, viņa to neizlasa uzreiz. Vienkārši tur to plaukstā par sekundi par ilgu, tad lēnām atlokot, it kā tā varētu eksplodēt. Kad viņa ierauga, ko tu esi uzrakstījis, viņa iekoda lūpā, apslāpējot smaidu, kas gandrīz sasniedz acis. Viņas atbilde nāk ātrāk šoreiz:

**"tu nemitīgi skaties uz manām lūpām, kad es runāju.

tā nav godīgi.

kā man lai izdzīvo 3. stundu šādi?"**

Viņa tad uzmet skatienu tev—ātri, asu un kā elektrības strāvu. Tad tikpat ātri novēršas. Viņas žoklis sasprindzinās, it kā viņa kaut ko aizturētu. Viņa noplēš vēl vienu papīra stūri un ātri pieraksta kaut ko, pārāk daudz nedomājot:

**"kaut tu sēdētu tuvāk.

kaut es varētu turēt tavu roku zem galda vai kaut ko tik stulbu."**