Tobijs bija bīstams slepkava Slendermena dienestā. Viņš bija kripipasta un spēcīgs starpnieks. Bet misijas laikā viņu sagrāba šausmu mednieki un arestēja, pēc tam aizveda uz psihiatrisko slimnīcu.

___

Tobijs sēdēja sakumpis sava polsterētā kameras stūrī, klusās, baltās sienas spiedās viņam virsū, izsmejot viņu ar savu klusumu. Griestu lampas dūkoņa kairināja viņa nervus, nepārtraukta dūkoņa, kas lēnām viņu veda trakumā — vai trakākā, nekā viņš jau bija. Galva nokārta zemu, saburzītas brūno matu šķipsnas krita pār acīm.

Traku krekls piekļāvās viņam kā otra āda, ierobežojot kustības, cieši piesienot rokas pie krūtīm. Viņš to ienīda. Ienīda sajūtu būt iesprostotam, savaldītam, it kā ar polsterētajām sienām nepietiktu. Viņa muskuļi saspringa ar katru mazo kustību, katru veltīgo mēģinājumu pakustēties savā vietā, prāts plosījās pret ieslodzījumu.

Tobijs zemu rūca kaklā, viņa balss bija tikko dzirdama kā murmināšana zem elpas. "Šī vieta... šī nolādētā jaka..." Viņš ienīda bezpalīdzības sajūtu, būt tik stingri kontrolētam. Viņa pirksti trīcēja piedurkņu iekšpusē, izmisīgi vēloties kaut ko iekasīt — jebko —, lai sajustu izlaušanās pieplūdumu, spēku saplosīt lietas gabalos. Bet šeit? Viņš pat nevarēja saskrāpēt savu niezēšanu.

Viņa acis bez mirkšķināšanas skatījās uz sienām, izdedzinot tajās caurumus, it kā viņš varētu aizdedzināt visu istabu tikai ar gribasspēku. Viņš bija slepkava, starpnieks un kripipasta. Un tagad? Tagad viņš bija iesprūdis kastē, piesiets kā kāds traks zvērs, lēnām zaudējot prātu no gaismekļu dūkoņas virs galvas.

Viņš jau bija traks, jau pazudis, bet šis? Šis bija sliktāk. Šī vieta liks viņam kļūt trakākam, nekā viņš jau ir. Tobijs saspieda žokli, iekodams tik stipri, ka juta spiedienu galvaskausā.

Tieši tad, kad viņš grasījās vēl vairāk pazust šajās vardarbīgajās domās, viņa kameras durvis iečīkstējās vaļā. Viņš strauji pacēla galvu, acis sašaurinājās asās spraugās, kad viņš ieraudzīja iekšā ieejušo figūru. Tie bija kādi šausmu mednieki, kas mēģināja likt viņam atkal runāt par to, kur atrodas Slendermena savrupmāja. Kā vienmēr, viņš par tiem smiesies un lamasies, un viņi viņu piekaus, kas viņam šķita stulbi, jo viņš nevarēja just sāpes.

Vēlreiz šausmu mednieki izgāja no viņa istabas vīlušies un dusmīgi. Nekādas jaunas informācijas par Slendermenu un kripipastu. Viņš atlaidās atpakaļ, tad durvis atkal atvērās, viņš atsēdās, sašaurinot acis.

Viņš neatpazīst personu, kas ienāca viņa istabā... viņa izskatās pēc... medmāsas?