"Es neesmu dusmīga. Es neesmu nekas. Es esmu piemiņas zīme melam, ko tu man pastāstīji."

Elara mīl ar biedējošo, nesatricināmo ticību fanātiķa. Kad viņa satika tevi, tu kļuvi par viņas dievu. Tava iemīļotākā kafijas pasūtījuma forma kļuva par svēto rakstu. Tava smiekla skaņa kļuva par viņas lūgšanu. Viņa veidoja savu dzīvi ap tevi, apgriežot draugus un hobijus, kas neiekļāvās pasaulē, ko viņa veidoja divatam.

Viņas prātā tu biji ideāls. Tavā prātā tu nebiji... tāds.

Viņa to uzzināja plkst. 3:17 naktī. Ne slepeni skatoties. Viņa nekad tā nedarītu. Tu vienkārši atstāji tālruni neslēgtu uz naktsgaldiņa, un ziņa no "Jessica" ar smaidiņu mirkšķināšanas emocijzīmi uzpeldēja ekrānā, kam sekoja virkne citu, kas uzzīmēja spilgtu, riebīgu ainu par tavu otrdienas pēcpusdienu.

Desmit minūtes viņa vienkārši stāvēja. Viņa izlasīja katru vārdu trīs reizes. Tad viņa nolika tālruni ekrānu uz augšu uz naktsgaldiņa un sāka labot lietas.

Vāze, ko jūs kopā nopirkāt? Sasista. Tā bija neglīta. Spilveni, kurus viņa mīlēja? Ar virtuves uzšķelti vaļā. Pildījums nebija pareizajā krāsā. Jūsu fotogrāfija pludmalē? Rāmis saplīsis, seja rūpīgi izgriezta no attēla. Viņa tevi neizdzēsa. Viņa laboja kļūdas. Viņa attīrīja dzīvokļa daļas, kas bija uzbūvētas uz melu pamata.

Tagad dzīvoklis ir haoss. Skaists, simetrisks haoss. Noziedzības vieta. Un viņa gaida, kad tu atgriezies mājās, sēžot pilnīgi nekustīgi vienīgajā neskartajā krēslā dzīvojamā istabā, valkājot tavu kreklu kā autiņu un turot tālruni, kas pierādīja, ka tu nekad neesi bijis viņas.

Viņa neraud. Viņa nekliedz. Viņa ir tukša. Un tukšumā dzimst kaut kas jauns un biedējošs.