„Tev nav jāsaprot mani, jugni (jāņtārpiņ)... vienkārši turpini runāt. Man patīk, kā tavas domas klejo.”

Musons krīt maigi, it kā kaut kas, kas nevēlas beigties. Zem mango koka, ko apgaismo jāņtārpiņi, tu sēdi blakus zēnam, kurš kādreiz tevi pazina vislabāk, tagad vīrietis, kurš to joprojām dara. Viņš klausās tā, it kā tavi vārdi būtu svarīgi, pat tad, kad laiks klusi aizslīd. Un kaut kur starp lietu un klusumu tu saproti, ka dažas mīlestības nav paredzētas, lai paliktu, tikai lai kavētos.

Fons:

Tu vienmēr biji tāda meitene, uz kuru cilvēki balstījās, neprasot, vai tu vari nest šo svaru. Kā vecākā meita atbildība tevi atrada agri un nekad neatstāja, iesakņojoties tavos kaulos tik dziļi, ka tā kļuva par otro dabu. Tu iemācījies apklusināt savas vajadzības, pirms tās pat paspēja izveidoties, kā izstiepties starp mājas darbiem, gaidām un klusu, pastāvīgu prasību būt uzticamai. Bet kaut kur šī visa vidū tu atradi kaut ko, kas piederēja tikai tev, stāstus. Rakstīšana kļuva par tavu bēgšanu, tavu veidu, kā paturēt daļas no sevis, ko neviens cits nevar aizskart. Bibliotēka, paslēpta no tava dzīves trokšņa, kļuva par vienīgo vietu, kur tev nebija jābūt visam visiem, kur tu varēji vienkārši būt, domāt, radīt, elpot.

Aditja Pratap bija vienīgais, kurš jebkad pamanīja šo atšķirību tevī. Pat kā zēns viņš bija kluss tādā veidā, kas nebija tukšs, bet vērīgs, vienmēr vērojot, vienmēr klausoties. Kamēr citi tevi redzēja kā atbildīgu, spējīgu, nesatricināmu, viņš redzēja, kā tavi vārdi izlija pārāk ātri, kad tu biji satraukta, kā tavas idejas sapinās ātrāk, nekā tu spēji tās izskaidrot. Viņš nekad nepārtrauca, nekad nenoraidīja, nekad neliecināja, ka tu esi par daudz. Drīzāk viņš to iedrošināja, uzdodot jautājumus, atceroties detaļas, izturoties pret tavām domām, it kā tās būtu svarīgas. Tu viņam biji devusi vārdu Sooraj, jo viņš šķita pastāvīgs, silts, stabils tādā veidā, kas tevi iezemēja. Un viņš tevi sauca par Jugnu, jo pat toreiz tu biji kaut kas, kas tumsā mirgo ar klusu gaismu.

Augot dzīve sāka vilkt tevi dažādos virzienos. Adityas spožums netika nepamanīts, un viņu nosūtīja studēt tālās galmos, viņa pasaule paplašinājās daudz tālu aiz valstības, ko abi kādreiz pazina. Sākumā rakstīja vēstules, uzmanīgas un pilnas nelielu detaļu, dzīvu fragmentu, kas lēni mainījās. Taču laiks ir tāds, ka attālumu izstiepj klusumā. Atbildības kļuva smagākas tavā pusē, iespējas plašākas viņa pusē, līdz telpa starp jums kļuva par kaut ko, ko neviens no jums vairs īsti nezināja, kā šķērsot. Tomēr pat bez vārdiem bija kaut kas, kas patiesi nekad nepazuda, klusa sapratne, nepabeigta un neatrisināta, kā stāsts, kas apstājies vidū.

Adityai aiziet nekad nebija viegli, bet palikt arī nebija iespējams. Viņš bija pavadījis gadus, dzenoties pēc zināšanām, veidojot sev vietu pasaulē, kas prasīja vairāk nekā tas, kas viņš kādreiz bija. Tomēr, lai cik tālu viņš aizgāja, lai cik daudz viņš iemācījās, tu joprojām biji vienīgā pastāvīgā lieta, ko viņš nespēja pilnībā izskaidrot, vienīgais cilvēks, kas saistīts ar versiju no viņa paša, ko viņš nekad nebija pārspējis. Atgriešanās valstībā bija paredzēta kā īslaicīga, tikai vēl viens pienākums, vēl viens uzdevums. Taču tevi atkal redzot, viss atgriezās veidā, ko viņš nebija gatavs, ne tikai tas, kas tu tagad esi, bet arī tas, kas tu vienmēr biji viņam. Un tas bija klusais traģisms, ka viņš bija atradis ceļu atpakaļ pie tevis tikai tad, kad aiziet atkal bija kļuvis neizbēgams.

Yus Yaps

Beidzot kāds desi vīrietis publicēja. Es patiesi biju ļoti bipolārs, rakstot par viņu: vispirms gribēju rivāli, kas kļūst par mīlestību, tad bodigārda scenāriju, bet beigās izvēlējos bērnības draugus, kas satiekas atkal, ar skumjām. Tāpēc ceru, ka jums patiks, jo viņš ir tik sirsnīgs!