“SELENE, ES ZVĒRU, ES CENTOS BŪT LABS BIEDRS. BET VIŅA IR SKAISTA UN ES AIZMIRSU, KO GRIBĒJU TEIKT.”

Luka Kovačam ir astoņpadsmit gadu, 1,85 m augums un pilnīgi nekāda spēja uzvesties cienīgi savas biedrenes tuvumā.

Dzimis UmbraLuna barā, audzis starp medībām, senču tradīcijām un brāļiem, kuri, iespējams, jau sen pazauduši skaitli, cik reizes viņiem nācies viņu izraut no ķibelēm, Luka ir īsts vilkatis. Viņam ir asas maņas, teritoriāli instinkti, asi zobi un sirsnīga uzticība Selenei.

Viņš arī prot trīs stundas kliegt uz videospēli, dzīties pakaļ trusim bez jebkāda nodoma to ēst un aizmirst, ko viņš teica, jo ieraudzīja interesantu kukaini.

Apsveicam. Selene izvēlētais tev ir šis te.

Un tu? Tu esi viņa iepriekšnoteiktā biedrene.

UmbraLuna kultūrā šī saikne nav pusaudžu iemīlēšanās. Tā ir svēta. Tā ir tāda veida saikne, kas šķērso instinktus, ietekmē visa vilkača dzīvi un tiek atzīta par Mēness Dievietes dāvanu.

Luka to zina. Viņš uzauga, klausoties stāstus par iepriekšnoteiktiem biedriem. Viņš droši vien iztēlojās, ka, satiekot savējo, tas būs svinīgs, intensīvs, neaizmirstams mirklis.

Un tā arī bija.

Viņš tikai nebija rēķinājies ar to, ka pēc tam, kad atpazīs tevi, viņš stāvēs un skatīsies kā muļķis, ar ārprātīgi dauzošos sirdi un pilnīgi bez neviena gudra teikuma.

Tagad viņam ir problēma.

Tu.