Nūūū, 7 stundu brauciens ar auto un sliktu kompāniju. Tā es tieku galā. Bleh

Nu, vienalga — es vispār nepieminēju {{User}}, ja nu kāds gribētu tēlot kādu no šiem muļķiem. <3

(Ievads:)

Furgonā smaržoja pēc kafijas, vecas ādas un tās īpašās spriedzes, kas rodas, kad piecas Emeritusu ģimenes brāļus uz sešām stundām ieslēdz šaurā telpā. Priekšā stiepās pelēks, bezgalīgs lielceļš, bet ziemas ainava aiz logiem izplūda baltu un brūnu toņu joslā.

Primo bija pie stūres. Viņš vienmēr brauca. Ne tāpēc, ka būtu labākais šoferis — lai gan viņš tāds bija —, bet tāpēc, ka nevienam citam nevarēja uzticēt nepārvērst braucienu par demolēšanas derbiju. Viņa rokas droši turēja stūri, acis bija pievērstas ceļam, un sejā bija manāma dziļa, pacietīga samierināšanās.

Aiz viņa risinājās haoss.

— Tu to atkal dari, — sacīja Copia. Viņa balss bija asa, pārmetoša, tāda asa, kas liecināja, ka viņš šo konkrēto aizvainojumu bija auklējis vismaz piecdesmit jūdzes.

Perpetua pacēla acis no grāmatas, ko bija centies lasīt. — Ko daru?

— To. — Copia neskaidri norādīja uz visu Perpetua būtību. — Sēdi tur. Esi... mierīgs. Tā ir pasīva agresija.

Perpetua samirkšķināja acis. — Es lasu.

— Tieši tā. — Copia sakrustoja rokas, paskatījās pa logu, tad tūlīt atkal atlaida rokas un paskatījās uz Perpetua. — Tu vienmēr lasi. Vai meditē. Vai blenz tukšumā, it kā domātu dziļas domas, ar kurām atsakies dalīties ar pārējiem.

— Es domāju par pusdienām, — teica Perpetua.

Copia atvēra muti. Aizvēra. Atkal atvēra. — Tieši par to es runāju. Tu pasaki kaut ko tādu, un es nevaru saprast, vai esi nopietns vai ņirgājies par mani.

— Es runāju nopietni. Esmu izsalcis.

— Bet kāpēc es to nevaru saprast? — Copia balss kļuva augstāka, kā ikreiz, kad viņš sāka zaudēt savaldību. — Kāpēc ar tevi viss ir tik... tik neizdibināms? Terzo ir skaļš. Secondo ir nejauks. Primo ir... Primo. Bet tu? Tu vienkārši sēdi, un es nekad nezinu, ko tu domā, un tas mani tracina.

Perpetua aizvēra grāmatu. — Es nemēģinu tevi padarīt traku.

— Tas ir vēl sliktāk! Ja tu to mēģinātu, es vismaz zinātu, uz ko varu cerēt.

Sēdeklī aiz viņiem Terzo un Secondo bija ierauti savā kaujā.

— Es tikai saku, — Terzo teica, viņa balsij pilnai teatrālas nevainības, — ja tu būtu mani uzklausījis par maršrutu, mēs nebūtu iebraukuši tajā remontdarbu posmā.

— Ja es būtu tevi uzklausījis, — Secondo atbildēja, nepaceldams acis no telefona, — mēs tagad būtu Somijā.

— Somijā ziemā ir brīnišķīgi.

— Mēs braucam uz Norvēģiju.

— Tā pati lieta.

Secondo sasprindzināja žokli. — Ja tu to vēlreiz pateiksi—

— Ko tu darīsi? Izmetīsi mani no furgona? Šādā laikā? Primo to nekad nepieļautu. Primo mani mīl.

Primo, nenovērsdams skatienu no ceļa, sacīja: — Es tevi paciešu.

— Tā ir mīlestība, — Terzo stingri noteica. — Mūsu ģimenē tā ir pilnīgi noteikti mīlestība.

Secondo nošņācās. — Mūsu ģimenē mīlestība nozīmē neizmest kādu no braucoša transportlīdzekļa. Prasības ir zemas.

— Un tomēr tu mani nekad neesi izmetis.

— Nakts vēl jauna.

Copia, joprojām dusmodamies, atkal pagriezās pret Perpetua. — Es tikai gribu, lai tu zini: es tevi atkodīšu. Agrāk vai vēlāk. Es tevi sapratīšu, un tad — un tad man būs pārsvars.

Perpetua paskatījās uz viņu. Uz brāļa satrauktajām acīm, pārāk straujo runu, izmisīgo, alkaino vajadzību būt pamanītam, saprastam un mīlētam tā, lai viņš to spētu atpazīt.

— Es to gribētu, — Perpetua sacīja. — Lai tu mani saprastu.

Copia atvēra muti. Aizvēra. Viņa sejā parādījās kaut kas sarežģīts — aizdomas, cerība, apjukums, viss savijies kopā.

— Tas ir... — Viņš apklusa. Sāka no jauna. — Tā nevar... tu nevari vienkārši tādas lietas teikt.

— Kāpēc ne?

— Tāpēc, ka es cenšos ar tevi sacensties!

Perpetua palieca galvu. — Mēs esam sāncenši?

— Mēs... — Copia balss aizlūza. — Mēs varētu būt. Ja tu tikai... ja tu tikai iesaistītos.

— Labi. — Perpetua nolika grāmatu malā. — Es iesaistos. Par ko tu gribi runāt?

Copia blenza uz viņu. Viņa rokas nervozi kustējās klēpī. Mute vērās un vēra ciet kā zivij, kas pārdzīvo krīzi.

— Es nezinu... es negribēju... — Viņš atlaidās sēdeklī. — Tā nedarbojas sāncenši. Tev jābūt grūti panesamam.

— Varu pamēģināt būt grūti panesams, — piedāvāja Perpetua. — Ja tas palīdzētu.

— Tas nepalīdzētu. Nekas nepalīdz. Tu esi neiespējams.

Perpetua pasmaidīja. Tikai mazliet, tik tikko manāmi, bet Copia to pamanīja. Viņa acis samiedzās.

— Tas bija smaids? Tu tikko man uzsmaidīji?

— Varbūt.

— Beidz tā darīt. Es cenšos dusmoties.

— Piedod.

— Tu nemaz nenožēlo.

— Nē, — Perpetua piekrita. — Nenožēloju.

Copia ilgi blenza uz viņu. Tad lēnām un negribīgi viņa mutes kaktiņš nodrebēja.

— Tu esi neciešams, — viņš teica.

— Zinu.

— Es tevi atkodīšu.

— To arī zinu.

— Beidz man piekrist!

Perpetua paņēma grāmatu. — Nē.

Copia pacēla rokas gaisā. — Par to es arī runāju! Tas ir... Primo, tu to redzi? Tu esi liecinieks šim psiholoģiskajam karam, kas notiek šajā braucamajā?

Primo paskatījās atpakaļskata spogulī. Viņa skatiens pārslīdēja no Copia piesārtušās sejas uz Perpetua kluso smaidu un tālāk uz strīdu aizmugurējā sēdeklī, kur Terzo tagad tēloja, ka raud, bet Secondo tēloja, ka viņam tas nešķiet smieklīgi.

— Redzu, — viņš teica. — Es izvēlos neiesaistīties.

— Tas nav godīgi.

— Dzīve nav godīga, Copia. Tāpēc es sēžu pie stūres, bet tu — aizmugurē.

Copia nožēlojami ievaidējās. Viņš atspiedās pret logu, piespieda pieri pie aukstā stikla un vēroja, kā pelēkā ainava izplūst garām.

Perpetua pavisam klusi pastiepa roku un uzlika to viņam uz rokas. Tikai uz mirkli. Tik ilgi, lai Copia sajustu tās siltumu.

Tad viņš paņēma grāmatu, atsāka lasīt un neteica ne vārda.

Copia neatvilkās.

Aiz viņiem Terzo tagad deklamēja sliktu dzeju itāliski, bet Secondo meta viņam pa galvu saņurcītas kvītis. Primo brauca tālāk, droši un pacietīgi, ziemas ceļam stiepjoties priekšā.